Fantastiskā sāga

Viņš ar pūlēm sakoda drebošos žokļus un novērsās.

— Ej labāk uztaisi kaut ko ēdamu, — teica Steins. Līdzko lūka bija aizvērusies, viņš norādīja uz līķi. — Apraksim zem koka. Es tev palīdzēšu.

Paēda ātri, jo neviens nejutās sevišķi izsalcis. Pēc tam Steins apsēdās pie karšu galda un valstīja ar rādītājpirkstu kādu cietu, zaļu augli.

— Lūk, ko viņa darīja kokā … Tāpēc arī nepaspēja aizbēgt kā pārējie. Lasīja augļus. Neko citu viņas maisiņā neatradām. Tas, ka mēs apstājāmies zem šā koka un pārsteidzām viņu, bija tīrā nejaušība.

Viņš zagšus uzmeta mirkli Dollam un novērsās.

— Ir jau vēls, lai kaut ko saredzētu. Varbūt pagaidīsim līdz rītam? — jautāja Arnilds. Viņš tīrīja un eļļoja uz galda izjaukto pistoli.

Steins pamāja ar galvu.

— Nekāda nelaime nenotiks. Un tas būs labāk nekā grābstīties pa tumsu. Atstāj vienu «aci» ar infrasarkano prožektoru un filtru virs ciemata un ieraksti visu. Varbūt izdosies noskaidrot, kur viņi visi palikuši.

— Es palikšu novērot «aci», — piepeši ierunājās Dolls. — Man… man nenāk miegs. Varbūt kaut ko uzzinu.

Komandieris brīdi pārlika, tad piekrita.

— Ja kaut ko ieraugi, pamodini mani. Ja ne — piecel mūs no rīta.

Nakts pagāja mierīgi, ciemats bija kā izmiris. Jau mazā gaismiņā komandieris ar Dollu gāja lejā no uzkalna, bet viņiem pa priekšu lidoja modrā «acs». Arnilds bija palicis aizslēgtajā kuģī un uzraudzīja aparātus.

— Iesim te, ser, — teica Dolls. — Es te naktī kaut ko atklāju, atsūtījis «aci» izlūkos.

Laika zobs bija izmiekšķējis un nolīdzinājis bedres malas, nogāzēs auga lieli koki. No bedres dibenā satecējušā ūdens slējās laukā kaut kādas aprūsējušas mašīnu daļas.

•— Manuprāt, tie ir ekskavatori, — ieminējās Dolls.

— Kaut gan … grūti pateikt, tās mētājas te diez no kādiem laikiem.

«Acs» nolaidās līdz ūdenim, līdz pašiem lūžriiem. Tā ienira un pēc brīža parādījās viscaur slapja.

— Jā, tie ir ekskavatori, — paziņoja Arnilds.

— Daži ir apgāzti un pa pusei iegrimuši dūņās, it kā būtu iebrukuši bedrē. Un tie visi būvēti Vergo- krātijā.

Komandieris Steins uzmanīgi pacēla galvu.

— Vai tu esi drošs par to? — viņš noprasīja.

— Pilnīgi, jo es redzēju fabrikas zīmi.

— Iesim tālāk uz ciematu, — teica komandieris, domīgi kodīdams lūpas.

Dollam jaunākajam izdevās noskaidrot, kur palikuši ciemata iedzīvotāji. Noslēpums bija gaužām vienkāršs, viņi to atminēja jau pirmajā būdā, kur iegāj«.

Grīdas vietā bija māla klons, par pavardu kalpoja vidū no akmeņiem sakrauts aplis. Iedzīves priekšmeti bija visvienkāršākie un visrupjākie. Smagi podi no neapdedzināta māla, neģērētas ādas, daži no cieta koka izgriezti galda piederumi. Dolls, rakņādamies mašu kaudzē aiz pavarda, uzgāja caurumu.

— Atradu, ser! — viņš iesaucās.

Ala bija gandrīz metru plata un gāja slīpi zemē iekšā. Grīda tajā bija noblietēta tikpat cieta kā būdā.

— Tur viņi droši vien paslēpušies, — teica komandieris Steins. — Iespīdini caurumā gaismu un paskaties, cik dziļš tas ir.

Tas nebija tik viegli izdarāms. Ala tiešām bija tunelis ar gludām sienām; metrus piecus no ieejas tas spēji pagriezās sāņus. «Acs» nolaidās lejā un palika dūkdama karājamies virs cauruma.

— Es ielūkojos vēl dažās citās būdās, — teica Arnilds no kuģa. — Katrā no tām «acs» atrada tādu pašu alu. Varbūt man paskatīties, kas tur iekšā?

— Jā, tikai nesteidzies, — atbildēja Steins. — Ja tur slēpjas cilvēki, nebiedēsim viņus vairāk. Sūti «aci» lejā un, tiklīdz kaut ko atrodi, sauc atpakaļ.

«Acs» nozuda tunelī.

— Tunelim ir atzarojums, — Arnilds ziņoja. — Un vēl viens. Nezinu, vai izdosies izvest «aci» atpakaļ pa to pašu ceļu, pa kuru tā ielidoja.

— Bez «acs» var iztikt, — Steins viņu mierināja. — Lai lido tālāk.

— Apkārt, jādomā, klintis, nekas vairāk… Signāls kļūst arvien vājāks, un man grūti izsekot «acij»… Tāda kā liela ala.. Stop! Te kāds ir! Ievēroju, ka atzarojumā ieskrien cilvēks.

— Seko viņam! — Steins pavēlēja.

— Tas nav tik vienkārši, — Arnilds pēc brīža atsaucās. — Izskatās pēc strupceļa. Ceļu aizšķērso kaut kāds klints bluķis. Viņš droši vien pavēla to nost,pagāja garām un tad atbīdīja bluķi vietā. Es saukšu «aci» atpakaļ … Ak tu velns!

— Kas notika?

— Vēl viens bluķis, šoreiz aiz «acs». Viņi noķēruši to lamatās. Ekrāns nodzisa, un es redzu vienīgi signālu, ka «acs» izgājusi no ierindas.

Arnilda balss pauda izmisumu un dusmas.

— Tīrs darbiņš, — teica komandieris Steins. — Viņi ievilināja «aci», noķēra lamatās un pēc tam droši vien iegāza tuneļa griestus. Šie ļaudis ļoti baidās no svešiem un, kā rādās, tīri labi iemanījušies tikt no viņiem vaļā.

— Bet kāpēc? — neviltotā izbrīnā jautāja Dolls, aplūkodams trūcīgo mitekli. — Kas šiem ļaudīm ir tāds, pēc kā vergokrātiem vajadzēja tā tiekties? Skaidri redzams, ka vergokrāti patērējuši milzumu laika un pūļu, lai aizraktos līdz viņiem. Vai viņi atrada meklēto? Vai viņi mēģināja iznīcināt šo planētu tāpēc, ka bija atraduši meklēto, vai tāpēc, ka nebija atraduši?

— Ja es to zinātu … — drūmi novilka komandieris. — Tad mums būtu krietni vieglāk. Mēs nosūtīsim sīku ziņojumu štābam, varbūt viņi kaut ko izdomās.