Fantastiskā sāga

— Viņiem bija vajadzīgi vergi. Viņi iekaroja aizvien jaunas planētas, bet tu taču zini, ka viņu galvenais kaujas spēks bija cilvēki. Viņiem pastāvīgi bija vajadzīgas svaigas rezerves, un tās bija jārada. Šī planēta bija viens no rezervju avotiem. Tā bija kā pēc pasūtījuma gatavota. Samērā klajš, ar kokiem reti apaudzis kontinents, cilvēkiem nav kur tverties, kad ierodas kuģi pēc vergiem. Viņi atveda kolonistus, vienkārši un apmierinoši atrisināja pārtikas problēmu, bet tehniku nedeva nekādu. Tad viņi aizlidoja, atstādami vergus, lai vairojas. Ik pēc pāris gadiem viņi atgriezās, paņēma tik daudz vergu, cik bija vajadzīgs, bet pārējos atstāja, lai papildina rezerves. Tikai vienā ziņā viņi pārrēķinājās.

Arnilds pamazām atraisījās no stinguma. Viņš sāka saprast.

— Neaptvēra, ka cilvēks spēj visam pielāgoties, — viņš teica.

— Protams. Cilvēks, ja vien viņam dod pietiekami daudz laika, spēj pielāgoties gandrīz jebkurai videi. Te ir lielisks piemērs. No pārējās pasaules atgriezta tauta, kurai nav savas vēstures, nav rakstu valodas, ir tikai viena vēlēšanās — palikt dzīvai. Pēc pāris gadiem no debesīm nolaižas kaut kādi noslēpumaini radījumi un atņem viņiem bērnus. Viņi mēģina bēgt, taču nav kur bēgt. Viņi cērt laivas, bet nav kur airēt. Nekas nelīdz …

— Beidzot kāds gudrinieks izrok bedri, nomaskē to un ielien tajā ar visu ģimeni. Izrādās, ka tas ir glābiņš.

— Tas ir sākums, — turpināja Steins, pamādams ar galvu. — Arī citi sāk rakties iekšā zemē, tuneļi kļūst dziļāki un sarežģītāki, tāpēc ka vergokrāti mēģina izvilkt savu laupījumu gaismā. Beidzot vergi tomēr uzvar. Acīmredzot šī bija pirmā planēta, kas sacēlusies pret Lielo Vergokrātiju un guvusi panākumus. Viņus nevarēja izrakt no zemes. Indīgā gāze viņus vienkārši nogalināja, bet no miroņiem nebija nekāda labuma. Mašīnas, kas tika sūtītas pēc vergiem, iekrita slazdos tāpat kā mūsu «acis». Bet tie, kas aiz savas muļķības paši līda iekšā …

Steins nepabeidza teikumu, Dolla līķis bija daiļrunīgāks pierādījums par visiem vārdiem.

— Bet kāpēc tāds naids? — jautāja Arnilds. — Meitene taču labāk izdarīja pašnāvību, nekā devās rokā.

— Tuneļi kļuva par reliģiju, — Steins paskaidroja. — Tā tam vajadzēja būt, tie bija jāsargā un jāuztur kārtībā starplaikos starp vergokrātu uzbrukumiem. Bērniem iestāstīja, ka no debesīm nāk dēmoni un glābiņš ir pazemē. Tiešs pretstats vecajām Zemes ticībām. Naids un bailes iesakņojās tik dziļi, ka vecs un jauns zināja, kas jādara, kad parādās kuģis. Ieejām jābūt visur. Dažās sekundēs, tiklīdz pamanīts kuģis, iedzīvotāji var pazust labirintos. Viņi uzskatīja, ka mēs esam vergokrāti, ja jau nolaižamies no debesīm.

— Dolls šo to acīmredzot noskārta. Bet viņš domāja, ka izdosies vietējos pārliecināt, izdosies viņiem iestāstīt, ka vergokrātu vairs nav un viņiem vairs nav ko slēpties. Ka no debesīm nāk labi cilvēki. Bet tā ir ķecerība, un ar to vien pietiktu, lai viņu nonāvētu. Ja viņu vispār uzklausītu.

Viņi saudzīgi nesa Dollu jaunāko atpakaļ uz kuģi.

— Grūti būs panākt, lai šie Jaudis mums ticētu. — Viņi uz brīdi apstājās atpūsties. — Es tomēr nesaprotu, kāpēc vergokrāti gribēja uzspridzināt šo planētu.

— Mēs arī te meklējam par daudz sarežģītu izskaidrojumu, — komandieris Steins atbildēja. — Kāpēc uzvarētāja armija uzspridzina ēkas un sagrauj pieminekļus, kad ir spiesta atkāpties? Vienkārši aiz izmisuma un dusmām, mūžsenajām cilvēka jūtām. Ja nav man, tad lai nav nevienam! Šī planēta vergokrā- tiem acīmredzot gadu gadiem bijusi kā dadzis acī. Dumpis, kuru viņiem neizdevās apspiest. Viņi atkal un atkal mēģināja izķert dumpiniekus, jo nevarēja taču atzīties, ka tie viņus sakāvuši! Saprazdami, ka ir zaudējuši karu, viņi gribēja ļaut vaļu dusmām, iznīcinot planētu. Tu taču juti gluži to pašu, kad ieraudzīji Dolla līķi. Tas ir cilvēcīgi.

Viņi abi bija veci karavīri, tāpēc, liekot līķi īpašā kabīnē un gatavojot kuģi aizlidošanai, viņi neizrādīja savas jūtas.

ROBOTS, KAS GRIBĒJA VISU ZINĀT

Visa nelaime bija tā, ka Failers 13B-445-K gribēja zināt visu, kas viņam nemaz nebija jāzina. To, par ko nevienam robotam nav jāinteresējas, kur nu vēl jāizpēta visos sīkumos. Taču Failers bija īpašs robots.

Notikumam ar blondīni no divdesmit otrās nodaļas vajadzēja noderēt viņam par labu mācību. Viņš dūkdams bija iznācis ar grāmatu kaudzi no glabātuves un gājis cauri divdesmit otrajai nodaļai, bet viņa tai laikā noliekusies pie kādas grāmatas viszemākajā plauktā.

Robots sāka iet lēnāk un dažus jardus no meitenes apstājās pavisam. Metāla acīm dīvaini mirdzot, viņš to appētīja.

Kad meitene pieliecās, īsie svārciņi pārsteidzoši atklāti parādīja ar neilonu apvilktās kājiņas. Šīs kājiņas gan bija brīnum kārdinošas, taču robotam par tām nebūtu vajadzējis interesēties. Un tomēr viņš stāvēja un blenza, līdz meitene, pamanījusi viņa ciešo skatienu, spēji pagriezās.

— Ja tu būtu cilvēks, Baster, — viņa sacīja, — es tev gāztu pa ģīmi. Bet, tā kā tu esi robots, man ļoti gribētos zināt, kas tā piesaistījis tavu fotoactiņu uzmanību.