Fantastiskā sāga

Atpakaļceļā uz kuģi viņi birzī pamanīja svaigas zemes pikas. Tajā vietā, kur viņi bija aprakuši meiteni, rēgojās bedre. Smiltis visapkārt bija izrakņātas un izsvaidītas. Koku stumbri bija sakropļoti ar kaut kādiem griezīgiem asmeņiem … vai gigantiskiem nagiem. Kaut kas vai kāds bija atnācis pēc meitenes, izracis līķi un izgāzis negantās dusmas uz zemi un kokiem. Postījumu pēdas veda uz alu starp kāda koka saknēm. Eja gāja stāvus iekšā zemē, tās tumšā rīkle bija tikpat noslēpumaina un mīklaina kā citi tuneļi.

Tovakar pirms gulētiešanas komandieris Steins divas reizes apstaigāja kuģi un pārbaudīja, vai lūkas cieši aizdarītas un vai visi trauksmes signāli ieslēgti. Viņš apgūlās, bet nevarēja iemigt. Atminējums likās

esam tepat, tepat, bet rokā nedevās. Viņiem bija tik daudz faktu, ka varētu izdarīt secinājumu. Bet kādu? Steins iegrima trauksmainā snaudā, tā arī neatradis atbildi.

Kad viņš pamodās, kabīnē vēl bija tumšs, un viņš nojauta, ka ir atgadījies kaut kas nelāgs. Kas viņu bija pamodinājis? Viņš centās atcerēties, kas bija iztraucējis viņa miegu. Nopūta? Gaisa strāva? Varbūt atvērusies lūka? Mēģinot pārvarēt pēkšņās bailes, viņš ieslēdza gaismu un paķēra no plaukta galvgalī pistoli. Žāvādamies un acis mirkšķinādams, durvīs parādījās Arnilds.

— Kas noticis? — viņš jautāja.

— Pasauc Dollu. Man šķiet, kuģī kāds ienācis.

— Drīzāk jau izgājis no kuģa, — Arnilds norūca.

— Dolla koja ir tukša.

— Ko?!

Steins iedrāzās vadības telpā. Trauksmes signāls bija izslēgts. Uz vadības pults bija atstāta lapiņa. Komandieris paķēra to un ieraudzīja vienu vienīgu vārdu. Sapratis viņš noelsās un drudžaini saburzīja papīru.

— Muļķis! — viņš iekliedzās. — Sasodītais dumjais zaļknābis! Izlaid laukā «aci». Nē, divas! Es vadīšu otru.

— Kas tad galu galā ir lēcies? — jautāja Arnilds.

— Ko jaunais Dolls pastrādājis?

— Ielīdis pazemē. Tuneļos. Mums viņš jāapstādina! Dollu nekur neredzēja, bet zem kokiem pie ieejas

tunelī viņi pamanīja svaigas pēdas.

— Es laidīšu iekšā «aci», — teica Steins. — Otru laid iekšā tuvākajā ejā. Ieslēdz skaļruņus. Saki viņiem, ka mēs esam draugi, runā vergokrātu valodā.

— Bet… tu taču redzēji, kā reaģēja meitene, kad Dolls viņai to pateica. — Arnilds bija pagalam apjucis.

— Es visu zinu! — Steins atcirta. — Bet kas cits mums atliek? Rīkojies nu!

Arnilds grasījās vēl kaut ko jautāt, bet Steins tik * drudžaini rosījās gar vadības pulti, ka viņš neuzdrošinājās. Viņš aizraidīja savu «aci» uz ciemata pusi.

Ja arī tie, kas slēpās pazemes labirintā, dzirdēja aicinājumu, viņi tam acīmredzot neticēja. Viena «acs» bija ielidojusi strupceļā, kad aiz tās negaidot iegruva zeme. Komandieris Steins mēģināja izvadīt mašīnu cauri šķēršļiem, bet lamatas nelaida to vaļā. Viņš dzirdēja, ka nogrūst aizvien jauni smilšu slāņi un pilnīgi aprok «aci».

Arnilda «acs» uzdūrās milzīgai pazemes telpai, kas bija pilna ar satrūcinātām aitām. Cilvēku tur nebija. Atpakaļceļā «acij» uzgāzās virsū akmeņi.

Galu galā komandieris Steins atzina sevi par uzvarētu.

— Tagad viss atkarīgs no viņiem, mēs vairs neko nevaram darīt.

— Birzī kaut kas kustas, komandier, — Arnilds asi teica. — Es pamanīju to ar lokatoru, bet pašreiz viss ir mierīgi.

Turēdami pistoles gatavībā, viņi nedroši gāja uz birzi. Viņi gāja, iepriekš zinādami, ko tur ieraudzīs, bet baidīdamies izteikt to skaļi, kamēr vēl bija dzīva kaut niecīgākā cerība.

Cerību, protams, nebija nekādu. Dolla jaunākā līķis gulēja pie ieejas tunelī, no kura tas bija izmests. Sārtā rītausma spoguļojās asiņu sārtumā. Dolls bija miris baismīgā nāvē.

— Nezvēri! Briesmoņi! — ierēcās Arnilds. — Izdarīties tā ar cilvēku, kas gribēja viņiem palīdzēt! Izlauzt rokas un kājas, nodīrāt gandrīz visu ādu … No sejas nekas nav palicis pāri… — Vecais artilērists tā kā elsoja, tā kā šņukstēja. — Viņus vajadzētu nomētāt ar bumbām, uzspert gaisā! Ne velti vergokrāti…

Viņš pamanīja komandiera dzeldējošo skatienu un aprāvās.

— Tā droši vien sprieda vergokrāti, — Steins teica. — Vai tad tu nesaproti, kas te noticis?

Arnilds kā apdullis papurināja galvu.

— Dolls sāka apjaust patiesību. Bet viņš domāja, ka vēl ir iespējams kaut ko vērst par labu. Vismaz viņš saprata, kur slēpjas briesmas. Viņš gāja tāpēc, ka jutās vainīgs pie šīs meitenes nāves. Tāpēc viņš arī atstāja zīmīti ar vienu pašu vārdu «vergi» — gadījumam, ja neatgrieztos. Tas tiešām ir ļoti vienkārši, — Steins turpināja, gurdi atspiezdamies pret koku. — Mēs meklējām kaut ko sarežģītāku, kaut ko tādu, kam vairāk sakara ar tehniku. īstenībā mēs sadūrāmies nevis ar tehniku, bet gan ar sociālu problēmu. Šī planēta piederēja vergokrātiem, te viss bija iekārtots un organizēts atbilstoši viņu vajadzībām.

— Kā? — jautāja Arnilds, nespēdams attapties.