Fantastiskā sāga

Kad šī doma bija iesēdusies viņam galvā, nebija iespējams no tās atraisīties. Tā bija nerobotiska doma un pavisam nerobotiska rīcība. Failers pirmo reizi noģida, ka salauž šķērsli, kas viņu šķir no

romantikas noslepumiem. Tas viņu uzkurināja vēl vairāk. Un viņš, protams, devās uz balli.

Pirkt tērpu Failers gan neuzdrīkstējās, taču noliktavā katrā laikā varēja atrast kādas vecas portjeras. Kādā grāmatā viņš izlasīja par šūšanu, bet kādā citā atrada sev piemērotu modeli. Pats liktenis bija lēmis viņam ierasties kavaliera tērpā.

Ar lieliski uzasinātu spalvu viņš uz cieta kartona uzzīmēja precīzu ielūguma kopiju. Izgatavot masku, pareizāk sakot, pusseju un pusmasku, ar savām tehniskajām iespējām viņam bija tīrais nieks. Jau ilgi pirms norunātās dienas viņš bija gatavs. Atlikušajā laikā viņš šķirstīja visādus masku baļļu aprakstus un apguva jaunākās dejas.

Failers bija tā aizrāvies, ka ne reizi p'at neiedomājās, cik viņa rīcība dīvaina. Viņš jutās kā zinātnieks, kas pētī dzīvnieku sugas. Cilvēku. Pareizāk sakot — sievieti.

Beidzot pienāca gaidītais vakars un Failers atstāja bibliotēku ar tādu kā grāmatu saini, bet tās, protams, nebija grāmatas. Neviens nepamanīja, ka viņš nozūd krūmos bibliotēkas dārzā. Ja arī kāds būtu pamanījis, tam nebūtu ne sapņos rādījies, ka tas ir tas pats elegantais džentlmenis, kas pēc dažām minūtēm iznāca ārā dārza otrā pusē. Šīs pārģērbšanās vienīgais mēmais liecinieks bija pamestais ietinamais papīrs.

Failers savā jaunajā izskatā izturējās, kā jau pieklājas augstākās klases robotam, kas noslīpējis savu lomu līdz pilnībai. Viņš uzskrēja augšā pa kāpnēm, lēkdams pāri trim pakāpieniem, un ar plašu žestu uzrādīja ielūgumu. Ticis iekšā, viņš devās taisnā ceļā uz bāru un ielēja plastmasas caurulē, kas bija savienota ar rezervuāru viņa krūšukurvī, trīs glāzes šampanieša. Un tikai pēc tam viņš pārlaida acis sanākušajām daiļavām. Jā, šis vakars bija domāts mīlestībai.

Failera uzmanību piesaistīja viena sieviete. Viņš uzreiz saprata, ka viņa ir balles karaliene un vienīgā ir viņa uzmanības cienīga. Kas cits atlika viņam, piec- desmittūkstoš sen aizmirstu grāmatu varoņu pēctecim?

Kerola Enna van Demma kā vienmēr kāvās ar garlaicību. Viņas seju slēpa maska, bet neviena maska nevarēja apslēpt viņas krūšu un gurnu lieliskās kontūras. Te bija visi viņas pielūdzēji, ģērbušies domino, gatavi kuru katru brīdi viņai pakalpot; visi tīkoja pēc viņas jaunības un viņas tēva naudas. Tas viss viņai sen bija līdz kaklam, un viņa ar mokām valdīja žāvas.

Un tad pielūdzēju pūli pieklājīgi, bet neapturami pašķīra svešinieka platie pleci. Izlauzies cauri, Failers nostājās viņas priekšā kā lauva vilku barā.

— Šoreiz dejosim mēs, — viņš daudznozīmīgi teica zemā balsī.

Viņa gandrīz mehāniski satvēra pasniegto roku, nespēdama atteikt cilvēkam, kura acis dīvaini spīgoja. Vēl mirklis, un viņi griezās valsī, un tā bija svētlaime. Viņa muskuļi bija kā no tērauda izlieti, bet viņš dejoja viegli un graciozi kā dievs.

— Kas jūs tāds esat? — viņa čukstēja.

— Jūsu princis. Esmu ieradies, lai aizvestu jūs no šejienes, — viņš iečukstēja tai ausī.

— Jūs runājat kā princis no burvju pasakas, — viņa teica iesmiedamās.

— Tā arī ir pasaka, un jūs esat pasaku princese.

Šie vārdi iekvēlināja viņas sirdi, un viņa juta visam

ķermenim izskrienam cauri elektrisko strāvu. īstenībā tā arī bija momentāna elektriskā izlādēšanās. Kamēr viņa lūpas murmināja vārdus, kurus viņa labprāt klausītos visu mūžu, kājas neizprotamā kārtā veda viņu pa augstām durvīm ārā uz terases. Tad vārdi pārvērtās darbos un viņas lūpas skāra svēlas lūpas. Kā lai tās nededzinātu, ja termostats bija nostādīts uz simt diviem grādiem!

— Lūdzu, apsēdīsimies, — viņa izdvesa, zaudēdama spēkus negaidītajā kaislības uzplūdā.

Viņš apsēdās blakus un maigi saņēma viņas rokas. Viņi teica viens otram vārdus, kurus zina tikai mīlētāji, kamēr sāka spēlēt mūzika.

— Pusnakts… — viņa nodūdoja. — Laiks noņemt maskas, mans mīļais.

Viņas maska nokrita, bet Failers, protams, nekustināja ne pirkstu.

— Nu, nu, — viņa skubināja, — tev arī jānoņem maska.

Tā bija pavēle, un robotam, protams, vajadzēja paklausīt. Viņš ar plašu žestu norāva masku.

Kerola Enna vispirms iespiedzās, tad iedegās dusmās.

— Ko tas' nozīmē, tu, pārģērbtā konservu bundža? Atbildi!

— Ta bija mīlestība, dārgā. Mīlestība atveda mani šodien šurp un iegrūda tavos apkampienos!

Atbilde bija pilnīgi pareiza, kaut gan Failers ietērpa to savai lomai atbilstošā formā.

Izdzirdējusi maigos vārdus no nedzīvās elektronu mutes, Kerola Enna atkal iespiedzās. Viņa saprata, ka ir izmuļķota.

— Kas tevi atsūtīja? Atbildi! Ko nozīmē šī pārģērbšanās? Atbildi! ATBILDI! ATBILDI, tu, runājošā krāmu kaste!

Failers gribēja sašķirot jautājumus un atbildēt uz katru atsevišķi, taču viņa nelaida to pie vārda.

— Tas ir visriebīgākais joks, kas jebkad pieredzēts. Pārģērbt tevi par cilvēku un sūtīt šurp! Tu esi robots. Tu esi pīslis. Divkājaina mašīna ar gramofonu. Kā tu varēji izlikties par cilvēku, kad esi tikai robots!

Failers pēkšņi piecēlās.