Fantastiskā sāga

— Tā! — profesors noteica, ar dramatisku — un šoreiz jau precīzāku — žestu norādīdams uz metāla platformu, kas bija nostiprināta uz resniem izolatoriem. — Tā ir vremeatrona sirds, kur notiek vielas pārvietošanās. Es nesākšu skaidrot jums matemātiku, jo iespējams, ka jūs tik un tā neko nesapratīsiet, vai arī aprakstīt mašīnas sarežģīto uzbūvi. Es uzskatu, ka visprātīgākais būs parādīt, kā vremeatrons darbojas.

Viņš pieliecās, pavandījās pa galdapakšu, izvilka no turienes noputējušu alus pudeli un uzlika to uz metāla platformas.

— Bet kas tas vremeatrons tāds ir? — aizdomu pilns jautāja L. M.

— Tūlīt nodemonstrēšu. Es novietoju lauka darbī^ bas sfērā vienkāršu priekšmetu. Skatieties uzmanīgi.

Hjūits parāva pārslēdzēju, un elektrība caur kaktā stāvošu transformatoru drāzās uz mašīnu; dinamo rūkoņa pārgāja griezīgā kaukoņā, žilbinoši uzliesmoja kontrolspuldzītes, un telpā izplatījās ozona smarža.

Alus pudele uz mirkli nozuda, un mašīnas troksnis apklusa.

— Vai redzējāt pārvietošanos? Vai nebija efektīgi? — Starodams pašapmierinātībā, profesors izvilka no ieskaņošanas aparāta garu ar tinti izraibinātu papīra lenti. — Tas viss ir te ierakstīts. Septiņās mikrosekundēs pudele atgriezās pagātnē un tad atkal tagadnē. Lai ko saka mani ienaidnieki, mana mašīna gūst panākumus. Mans vremeatrons — «vreme» serbu valodā nozīmē «laiks», par godu manai vecmāmuļai, kas dzimusi Mali Loziņā,— ir laika mašīna, kas darbojas.

L. M. nopūtās un grasījās iet prom.

— Jucis, — viņš teica.

— Uzklausiet viņu līdz galam, L. M., profesoram ir dažas idejas. Tikai tāpēc, ka visi labdarības fondi atteicās finansēt tālākos pētījumus, viņš bija ar mieru strādāt ar mums. Viņam vajadzīgi līdzekļi savas mašīnas pilnveidošanai.

— Pasaulē katru minūti piedzimst viens tāds izgudrotājs. Ejam.

— Uzklausiet jel viņu, — Bārnijs lūdzās. — Viņš jums parādīs, kā pudeli nosūta nākotnē. Tas ir pārāk iespaidīgs skats, lai to laistu garām.

— Man jums jānorāda, ka ikkatram priekšmetam ceļā uz nākotni jāpārvar temporālā barjera. Pārvietošanai nākotnē vajag nesalīdzināmi vairāk enerģijas nekā pārvietošanai pagātnē. Tomēr efekts nezūd. Lūdzu, uzmanīgi vērojiet pudeli.

Elektronu tehnikas brīnums vēlreiz sadūrās ar laika spēkiem, un gaisā sāka lēkāt dzirksteles. Alus pudele pazuda.

— Uz redzi! — L. M. sāka kāpt augšā. — Starp citu, Bārnij, tu esi atlaists.

— Jūs nevarat tā aiziet, neatļāvis Hjūitam izklāstīt savu viedokli un man izskaidroties. — Bārnijs dusmojās, dusmojās uz sevi, uz grimstošo sabiedrību, kurā viņš strādāja, uz direktora aklumu, uz cilvēka pūļu veltīgumu, uz banku, kas bija slēgusi viņam rēķinu. Viņš metās pakaļ L. M. un izrāva tam no mutes kūpošo Havannas cigāru. — Mēs izdarīsim īstu eksperimentu, kuru jūs pratīsiet pienācīgi novērtēt.

•— Tie maksā divus dolārus gabalā. Atdod …

— Es atdošu, bet vispirms paskatieties. — Bārnijs nometa pudeli zemē un uzlika cigāru uz platformas. — Kura no šīm ierīcēm regulē jaudu? — viņš vaicāja Hjūitam.

— Šis izejas reostats. Bet kam jums tas vajadzīgs? Ja jūs paaugstināsiet temporālās pārvietošanas līmeni, jūs sabojāsiet visu iekārtu, un stop!

— Var nopirkt jaunu iekārtu, bet, ja jums neizdosies pārliecināt L. M., jūs esat uz sēkļa. Jūs pats to labi zināt. Tātad aiziet!

Ar vienu roku Bārnijs atgrūda profesoru, kas protestēja, ar otru ieslēdza reostatu uz pilnu jaudu. Šoreiz iespaids bija graujošs. Mašīnas rēkoņa pārgāja griezīgā kaukoņā, kas plēsa pušu ausis, spuldzītes iedegās visās elles ugunīs, aizvien spožāk un spožāk, pa metāla virsmām sāka šaudīties elektriskie lādiņi, un skatītājiem mati slējās stāvus un dzirksteļoja.

— Man cauri iet strāva! — ieaurojās L. M., kad spriegums bija sasniedzis galējo robežu, Visas spuldzītes, spilgti uzliesmojušas, pārsprāga un gaisma nodzisa.

— Skatieties te! — iekliedzās Bārnijs, uzdedzinādams šķiltavas un tuvinādams tās mašīnai. Uz metāla platformas nekā nebija.

— Tu esi man parādā divus dolārus.

— Skatieties! Vismaz divas sekundes, trīs… četras … piecas … sešas …

Uz platformas pēkšņi parādījās vēl kūpošais cigārs, L. M. to ar skubu paķēra un ievilka dziļu dūmu.

— Labi, tā ir laika mašīna, tagad es tev ticu. Bet

kāds tai sakars ar filmu ražošanu vai manas studijas glābšanu no bankrota? — Atļaujiet paskaidrot…

2

Kabinetā sēdēja seši cilvēki, izvietojušies puslokā ap L. M. rakstāmgaldu.

— Aizslēdziet durvis un pārgrieziet telefona vadus! — L. M. pavēlēja.

— Patlaban ir pulksten trīs naktī, — Bārnijs iebilda. — Mūs neviens nenoklausīsies.

— Ja bankas to uzostīs, es būšu izputināts uz visu mūžu, varbūt pat ilgāk. Pārgrieziet vadus!

— Atļaujiet to izdarīt man, — teica Emorijs Bles- teds, pieceldamies un izņemdams no krūšu kabatas ar izolācijas lenti notītu skrūvgriezi: viņš bija «Climac- tic Studios» tehniskās nodaļas vadītājs. — Beidzot mīkla ir atminēta. Pēdējā gada laikā mani puiši caurmērā divas reizes nedēļā labojuši šajā kabinetā pārgrieztos vadus.