Fantastiskā sāga

— Es esmu robots, — no skaļruņa nāca saraustīti vārdi.

Tā vairs nebija mīloša cilvēka balss, tas bija izmisumā iedzītas mašīnas kliedziens. Elektronu smadzenēs griezās domu virpulis, taču tā bija viena un tā pati doma.

«Es esmu robots … robots … laikam biju piemirsis, ka esmu robots … ko robots lai iesāk ar sievieti… robots nevar noskūpstīt sievieti… sieviete nevar mīlēt robotu … tomēr viņa teica, ka mīlot mani… un tomēr es esmu robots … robots..»

Viņš grabēdams novērsās no meitenes un žvadzē- vdams gāja prom. Ejot viņa tērauda pirksti plosīja apģērbu un plastmasas miesu, un gabali un lupatas krita zemē. Aiz viņa palika skrandas, un pēc kādiem simt soļiem robots bija kails tērauds tāpat kā savā mehāniskās dzimšanas dienā. Viņš gāja cauri dārzam un pa ielu, un domas viņa smadzenēs joņoja aizvien ātrāk pa noslēgtu apli.

Bija sākusies nevadāma reakcija, un drīz tā pārņēma ne tikvien smadzenes, bet visu ķermeni. Kājas kustējās ātrāk, motori griezās straujāk, bet centrālais eļļas sūknis krūtīs lēkāja kā traks.

Tad robots ar griezīgu čirkstoņu pacēla rokas un nokrita knūpus. Galva atsitās pret kāpnēm, un asais granīta stūris ielauza plāno apvalku. Metāls nošķin- dēja pret metālu, un sarežģītajās elektronu smadzenēs notika īssavienojums. Robots Failers 13B-445-K bija miris.

Tā vēstīja ziņojums, kuru mehāniķis uzrakstīja nākamajā dienā. Nevis miris, bet nelabojami samaitājies, un to vajadzēja izjaukt. Taču, aplūkojis metāla līķi, mehāniķis teica pavisam ko citu.

Viņam palīdzēja otrs mehāniķis. Viņš grieza skrūves un izņēma salauzto eļļas sūkni.

— Re, kur tā vaina, — viņš paziņoja. — Sūknis nav kārtībā. Virzulis salūzis un iesprūdis, pārtrūkusi eļļas padeve ceļgalu locītavām. Robots pakritis un sašķaidījis sev galvu.

Pirmais mehāniķis noslaucīja rokas un apskatīja sabojāto sūkni. Tad viņš palūkojās uz caurumu krūtīs.

— Var teikt, ka viņš miris no sirds plīsuma.

Abi iesmējās, un mehāniķis iesvieda sūkni kaktā pie citām sasprāgušām, salauztām, netīrām un nevienam nevajadzīgām detaļām.

FANTASTISKĀ SĀGA

1

— Kā es te nokļuvu? Kā es ļāvu ievilkt sevi tādā jandāliņā? — izdvesa L. M. Grlnspens, kad pēc pusdienām viņam par savu esamību atgādināja kuņģa čūla.

— Jūs atrodaties te, L. M., tāpēc, ka esat tālredzīgs un apķērīgs biznesmenis. Vai, ja pieiet no otras puses, tāpēc, ka esat spiests ķerties pie salmiņa, bet, ja jūs ar steigu neko nedarīsiet, jūsu «Climactic Studios» pazudīs kā nebijusi. — Bārnijs Hendriksons kūpināja starp apsvēpētajiem pirkstiem iespiesto cigareti un izklaidīgi vēroja pa «rollsroisa» logu redzamo kanjona ainavu. — Vai, citādi formulējot, jūs ziedojat stundu sava laika, lai iepazītos ar projektu, kas var glābt jūsu studiju.

Visa L. M. uzmanība bija piesaistīta kontrabandas Havannas cigāra aizdedzināšanas procedūrai: viņš ar

mazām zelta dzirklītēm nogrieza tam galu, nolaizīja atkārušos tabakas lapu un turēja cigāru virs uguntiņas, kamēr aizsmēķēja un graciozais zaļais tīstoklis atdzīvojās. Automobilis ar smagnēju vieglumu nobremzēja, un šoferis apskrēja tam apkārt, lai atvērtu durvis. L. M. aizdomīgi skatījās apkārt un nekustējās.

Atkritumu izgāztuve. Kas tādā atkritumu bedrē ir tāds, kas varētu glābt studiju?

Bārnijs veltīgi mēģināja izgrūst no mašīnas- nekustīgo blāķi.

— Nesteidzieties ar secinājumiem, L.M. Galu galā, kas varēja paredzēt, ka nožēlojams knauķis'no Istsai- das nabadzīgo kvartāla vienā jaukā dienā kļūs par pasaulē lielākās filmu sabiedrības īpašnieku?

— Vai tas zīmējas uz mani?

— Nenovirzīsimies, — Bārnijs uzstāja. — Vispirms ieiesim iekšā, paskatīsimies, ko Hjūits var parādīt, un tikai tad lemsim.

L. M. negribīgi izrausās uz saplaisājušā akmens plākšņu trotuāra un ļāva pievest sevi pie pussagruvušās mājas durvīm. Bārnijs, saņēmis viņu aiz elkoņa, piezvanīja. Viņam vajadzēja vēl divas reizes nospiest pogu, iekams durvis kaukdamas atvērās un viņiem skatienu uzmeta sīks vīrelis ar lielu, kailu galvu un masīvām acenēm.

— Profesor Hjūit, — Bārnijs teica, stumdams L. M. uz priekšu, — šis ir tas cilvēks, par kuru es jums stāstīju. Neviens cits kā pats «Climactic Studios» direktors misters L. M. Grīnspens.

— Jā, protams, nāciet iekšā …

Profesors kā zivs samirkšķināja acis aiz apaļajiem stikliem un pagāja malā.

Kad durvis viņam aiz muguras bija aizvērušās, L. M. nopūtās un ļāva vest sevi lejup pa čīkstošām koka kāpnēm. Ieraudzījis garu rindu elektrisko apa

rātu, spirālē sagrieztus vadus un dūcošus dinamo, viņš pēkšņi apstājās.

— Kas tas? Izskatās pēc dekorācijām filmai par Frankenšteinu.

— Profesors tūdaļ paskaidros, — * Bārnijs sacīja, pagrūzdams uz priekšu Hjūitu.

— Tas ir mans mūža darbs, — Hjūits teica, pamezdams ar roku uz tualetes telpas pusi.

— Kas tas ir par darbu?

— Profesors runā par mašīnām un aparātiem, viņš tikai nenorādīja pareizo virzienu.

Profesors Hjūits neklausījās, viņš rīkojās gar kon- trolierīcēm. Piepeši atskanēja smalks svilpiens, kas pamazām pieņēmās spēkā, un kāds masīvs aparāts sāka mētāt dzirksteles.