Fantastiskā sāga

— Jūsu zeķes vīle ir sagriezusies, — ne mirkļa tūkstošo daļu nedomādams, Failers atbildēja, tad pagriezās un dūkdams gāja tālāk.

Blondīne neizpratnē nošūpoja galvu, sakārtoja zeķi un jau kuro reizi nodomāja, ka tā elektronika ir gan viena varena lieta.

Viņa būtu bezgala pārsteigta, uzzinājusi, uz ko īsti skatījās Failers. Viņš patiešām bija pētījis viņas kājas. Protams, viņš nebija meitenei melojis — viņš vispār neprata melot —, taču viņš bija skatījies ne tikvien uz greizi sametušos vīli. Failers bija sadūries ar problēmu, ar kuru līdz šim nebija saskāries neviens robots.

Mīlestība, romantika, dzimuma jautājumi ieinteresēja viņu ar katru brīdi vairāk,

Lieki teikt, ka tā bija tīri akadēmiska interese, un tomēr fakts nebija noliedzams. Pats darbs modināja viņā interesi par Venēras valstību.

Failers ir apbrīnojami gudrs robots, un šā tipa robotus neražo vairumā. Jūs atradīsiet tos tikai lielākajās bibliotēkās, kur viņi strādā tikai ar lielākajiem un sarežģītākajiem grāmatu kopojumiem. Nosaukt tos vienkārši par bibliotekāriem nozīmētu pazemot visus bibliotekārus un nosaukt viņu darbu par vienkāršu. Protams, nevajag sevišķi daudz prāta, lai izvietotu grāmatas un zīmogotu kartītes, taču šo darbu jau sen veic roboti, kas ir tikai mazliet sarežģītāki par riteņo- tajiem IBM. Sistematizēt cilvēka zināšanas vienmēr bijis neticami grūti. Galu galā šo darbu uzticēja Fai- lera tipa robotiem. Viņu metāla kamieši neliecās zem šīs nastas kā dzīvo bibliotekāru kamieši.

Bez absolūtas atmiņas Faileram piemita vēl citas īpašības, ar kurām parasti apveltītas cilvēka smadzenes. Vispirms jau spēja saistīt nesaistītus jēdzienus.

Ja Faileram lūdza grāmatas kādā jautājumā, viņš atcerējās grāmatas par radniecīgām tēmām, kas varētu būt noderīgas. Viņam pietika ar mājienu, lai izveidotu pabeigtu sistēmu un pasniegtu to taustāmā formā — kā grāmatu kalnu.

Ar šīm īpašībām mēdz būt apveltīts homo sapiens. Tieši tās palīdzēja viņam pacelties pāri saviem ciltsbrāļiem no dzīvnieku pasaules. Ja Failers bija cilvēcīgāks nekā citi roboti, tad pie tā bija vainojams vienīgi viņa radītājs.

Failers nevienu nevainoja, viņš bija tikai ziņkārīgs. Visi Faileri ir ziņkārīgi, tā viņi ir iekārtoti. Kādam Faileram 9B-367-0, Taškentas universitātes bibliotekāram, bija milzīgs skaits valodu mācību grāmatu, un viņš aizrāvās ar valodniecību. Viņš prata tūkstošiem valodu un dialektu un iemantoja nepārspētu autoritāti valodnieku aprindās. Tas tāpēc, ka viņš strādāja bibliotēkā. Failers 13B, kas interesējas par meitenes kājiņām, strādāja Jaunās Vašingtonas pieputējušajos gaiteņos. Te bez jaunajām mikrofilmām viņam bija pieejamas tonnām senu grāmatu, kas bija iespiestas pirms daudziem gadsimtiem.

Failers visvairāk aizrāvās ar veco laiku romāniem.

Sākumā viņu mulsināja neskaitāmie mājieni par mīlestību un romantiku, kā arī dvēseles un miesas ciešanas, ar kurām acīmredzot bija saistīta kā mīlestība, tā romantika. Viņš nevarēja atrast kaut cik prātīgu un pilnīgu šo jēdzienu skaidrojumu un ieinteresējās par tiem. Interese izauga par aizraušanos, bet aizraušanās par kaislību. Neviens ir nenojauta, ka Failers kļuvis par lietpratēju mīlestības jautājumos.

Jau pašā sākumā Failers saprata, ka mīlestība ir vissmalkākās cilvēku attiecības. Tāpēc viņš savus pētījumus turēja slepenībā savās ietilpīgajās smadzenēs. Ap šo pašu laiku viņš konstatēja, ka piedevām pie visa grāmatās izlasītā šo to viņš var smelties arī

reālajā dzīvē. Tas notika, kad viņš zooloģijas nodaļā uzskrēja virsū apkampienā sastingušam pārītim.

Failers mudīgi pakāpās atpakaļ ēnā un ieslēdza uz pilnu jaudu klausīšanās ierīci. Dzirdētais dialogs, maigi sakot, bija garlaicīgs. Pelēka, nožēlojama ēna no grāmatās lasītajām dzejiskajām mīlētāju sarunām. Salīdzinājums bija svarīgs un pamācošs.

Vēlāk viņš noklausījās vīriešu un sieviešu sarunas, kad vien radās izdevība. Viņš pat mēģināja skatīties uz sievietēm no vīrieša viedokļa un otrādi. Tāpēc viņš arī aplūkoja blondīnes apakšējās ekstremitātes divdesmit otrajā nodaļā.

Tāpēc viņš arī izdarīja liktenīgu kļūdu.

Pēc pāris nedēļām kāds pētnieks, kuram bija vajadzīga robota palīdzība, izgāza uz galda veselu kaudzi papīriņu. Kāda kartīte izslīdēja no sainīša un nokrita uz grīdas. Failers pacēla to un atdeva īpašniekam, kas, murminādams pateicības vārdus, iebāza zīmīti kabatā. Kad šis cilvēks bija dabūjis vajadzīgās grāmatas un aizgājis, Failers apsēdās un pārlasīja kartīti. Viņš bija redzējis to pavisam īsu brīdi, pie tam vēl ačgārni apgrieztu, bet viņam bija pieticis ar to pašu. Kartītes attēls bija uz visiem laikiem iespiests viņa smadzenēs. Failers ilgi apcerēja to, un viņam' radās kāda doma.

Kartīte bija ielūgums uz masku balli. Failers labi pazina šāda veida izpriecas: noputējušajos romānos tās bija aprakstītas jo bieži. Cilvēki ieradās šajās ballēs, pārģērbušies par dažādiem romantiskiem varoņiem.

Kāpēc viņš, robots, nevarētu pārģērbties par cilvēku?