Fantastiskā sāga

— Baterijas un akumulatori ir uzlādēti, — paziņoja profesors Hjūits, svempdamies iekšā kravas kastē un pagriezdams dažus kloķus. Viņš atvienoja smagos kabeļus, kas stiepās no sadales dēļa sienā, un iesvieda tos mašīnā. — Sēstieties, džentlmeņi, varam sākt eksperimentu, kad vien vēlaties.

— Varbūt sauksim to nevis par eksperimentu, bet kaut kā citādi? — satraukts jautāja Emorijs Blesteds, pēkšņi sākdams nožēlot, ka sapinies ar šo kompāniju.

— Es kāpšu kabīnē, — teica Tekss Antonelli. — Tur man būs citādāk. Es vadīju tādu pašu sešasīgo visu laiku, kamēr dienēju Marianas salās.

Cits pēc cita viņi sekoja profesoram kravas kastē, un Dallass aiztaisīja bortu. Kastē visvairāk vietas aizņēma elektroniskā iekārta un ar iekšdedzes dzinēju savienots ģenerators, un ekspedīcijas dalībniekiem vajadzēja sēsties uz piederumu un rezerves daļu kastēm.

— Esmu gatavs, — paziņoja profesors. — Varbūt sākumā ielūkosimies 1500. gadā?

— Nē, — Bārnijs palika nelokāms. — Uzgrieziet uz savām skalām 1000. gadu, kā bija norunāts, un nospiediet pārslēdzēju.

— Bet enerģijas patēriņš būs mazāks un risks …

— Nav īstā reize bijāties, profesor. Mums jāpārceļas pēc iespējas tālāk pagātnē, lai neviens nepazītu — mūsu mašīnu un nesagādātu mums nepatikšanas. Bez tam mēs nolēmām uzņemt filmu par vikingiem, nevis «Parīzes Dievmātes katedrāles» variantu.

— Tajā darbība nenorisinās sešpadsmitajā gadsimtā, — iebilda Jenss Lins. — Es teiktu, ka tas notiek viduslaiku Parīzē, aptuveni…

— Džeronīmo! — norūca Dallass. — Ja mēs gribam kaut kur braukt, beigsim kult tukšus salmus un braucam. Nevajadzīga vilcināšanās pirms kaujas nosit cīņas sparu.

— Jums taisnība, mister Levij, — teica profesors, ļaudams pirkstiem tekalēt pa kontrolierīcēm. — Tātad 1000. gads pēc Kristus dzimšanas, lūdzu! — Viņš nolamājās un sāka spiest pogas. — Tik daudz pārslēdzēju un skalu, ka man pašam sāk jukt, — viņš no- sūkstījās.

— Mums vajadzēja izgatavot tādu iekārtu, lai vēlāk varētu izmantot šausmu filmā, — nobēra Blesteds. Viņa seja aprasoja. — Tai jāizskatās reālistiskai.

— Un tāpēc jūs uztaisījāt to nereālistisku? — pikti nopurpināja profesors Hjūits, beigdams pēdējos sagatavošanās darbus un sniegdamies pēc daudzpolu pārslēdzēja.

Pēkšņās pārslodzes iespaidā ģenerators sāka darboties ar piepūli, virs aparātiem sākās izlādēšanās: pa visām atklātajām virsmām lēkāja aukstas dzirkstis, un klātesošie juta, ka viņiem mati saslejas stāvus.

— Kaut kas nav kārtībā! — izgrūda Jenss Lins.

— Galīgi nekas, — rāmi atteica profesors Hjūits, kaut ko regulēdams. — Tikai sekundāra parādība, nenozīmīgs statiskais lādiņš. Patlaban veidojas lauks, jūs, jādomā, to jūtat.

Kaut ko viņi juta: viņu ķermeņus apņēma kaut kāda nepatīkama substance, pieauga sasprindzinājums.

— Man ir tāda sajūta, it kā nabā būtu iebāzta liela atslēga, un kāds mēģinātu uzvilkt manas zarnas, — teica Dallass.

— Es tik labi neprastu pateikt, — atzinās Lins,

— bet man ir tie paši simptomi.

— Pārslēdzu uz automātu, — sacīja profesors, piespiezdams kādu pogu un atiedams nost no pults.

— Laika maksimuma mikrosekundē selena rektifika- tori ieslēgsies automātiski. Jūs varat novērot šo procesu uz šīs skalas. Tiklīdz rādītājs sasniegs nulli…

— Divpadsmit, — teica Bārnijs, skatīdamies uz skalu, tad novērsās.

— Deviņi, — nolasīja profesors. — Lauks aug. Astoņi… septiņi… seši…

— Vai mēs saņemsim piemaksu par kaujas apstākļiem? — iejautājās Dallass, bet neviens pat nepavīp- snāja.

— Pieci… četri… trīs …

Sasprindzinājums kļuva fiziski jūtams, tas kļuva par mašīnas, par viņu daļu. Neviens nevarēja pakustēties. Viņi raudzījās uz slīdošo sarkano bultu, un profesors teica:

— Divi… viens …

Vārdu «nulle» viņi nedzirdēja, tāpēc ka šajā mūžības mirklī pat skaņa apstājās. Kaut kas notika ar viņiem, kaut kas nedefinējams un neparasts, par ko mirkli vēlāk viņi vairs nevarēja pateikt, kas tas bijis un kādas sajūtas izraisījis. Tajā pašā mirklī noliktavā nodzisa prožektori, un tagad tumsu kliedēja vienīgi rindās izvietoto kontrolspuldžu blāvais spīdums. Aiz pakaļējā borta, kur pirms brīža bija redzama spoži apgaismotā noliktavas telpa, pletās bezveidīgs, vienmuļš, pelēks tukšums, kurā skatoties sāpēja acis.

— Heirēka! — iesaucās profesors.

— Vai kāds negrib iedzert? — jautāja Dallass, izņemdams no kastes, uz kuras viņš sēdēja, labības viskija kvartu un, paklausot pats savam uzaicinājumam, nodarīja ievērojamus zaudējumus pudeles saturam. Pudele ātri gāja no rokas rokā; pat Tekss izliecās no kabīnes, lai ierautu malku, un visi, izņemot profesoru, dzēra sevis iedrosmināšanai. Viņš bija pārlieku aizņemts ar saviem instrumentiem un kaut ko priecīgi bubināja zem deguna.