Fantastiskā sāga

Tekss Antonelli izslīdēja no kabīnes un skrēja gar — krastmalu prom no mašīnas; cirvja varonis pamanīja viņu un drāzās pakaļ. Noskrējis apmēram piecdesmit jardu, Tekss apstājās, paķēra no zemes divus apaļus dūres lieluma akmeņus un, mētādams vienu no tiem uz plaukstas kā beisbola bumbu, mierīgi gaidīja, lai trakais vajātājs piejož tuvāk. Kad līdz vikingam nebija atlicis vairāk par pieciem jardiem, Tekss svieda akmeni, tēmēdams uzbrucējam galvā, un, līdzko vairogs bija pacelts, lai atvairītu uzbrukumu, ar otru akmeni ielaida vikingam pa vēderu. Abi akmeņi bija gaisā vienlaicīgi, un, kad pirmais, atlēcis no vairoga, lidoja sāņus, otrs trāpīja tieši pakrūtē, un vikings ar smagu «uh» noslīga zemē. Tekss pagāja dažus soļus tālāk un pacēla vēl divus akmeņus.

— Bleida[3]! — zemē nogāztais izspieda caur zobiem, pakratīdams cirvi.

— Jā, un tu esi tāds pats. Veco zēn, jo lielāki viņi ir, jo smagāk krīt.

— Ietīsim viņu, — teica Dallass, parādīdamies aiz mašīnas un griezdams virs galvas cilpu. — Profesors drebelējas gar saviem dzelžiem un grib likt kājas pār pleciem.

— Okei, to mēs tūlīt noorganizēsim.

Tekss izkliedza pāris sulīgu jūrnieku lamu vārdu, tomēr viņam neizdevās pārvarēt valodas barjeru. Tad viņš pārgāja uz latīņu žestu valodu, kuru bija mācījies jaunības dienās, un, ātri kustinot pirkstus un rokas, nosauca vikingu par ragnesi, kastrātu, pierakstīja viņam dažus neķītrus paradumus un nobeidza ar Lielāko Apvainojumu — ar kreiso roku iesita pa labās bicepsu tā, ka labās rokas dūre palēcās. Acīmredzot viens — varbūt arī vairāki — no šiem apvainojumiem sakņojās vienpadsmitajā gadsimtā, tāpēc ka vikings aiz dusmām ierēcās un grīļodamies uzrausās augšā. Tekss nekustēdamies stāvēja, kur stāvējis, kaut gan līdzās uzbrūkošajam gigantam izskatījās pēc pigmeja. Cirvis pacēlās gaisā. Dallass meta laso un saķēra to, bet Tekss tajā pašā brīdī aizšāva vikingam priekšā kāju, un viņš kā maiss nogāzās zemē. Abi vīri tūlīt klupa virsū. Tekss izgrieza vikingam roku, bet Dallass viņu veicīgi sasēja. Pēc dažām sekundēm vikings gulēja pavisam nevarīgs — rokas viņam aiz

mugurē bija pievilktas pie kājām — un bezspēcīgās dusmās rēca, kad uzvarētāji rāva viņu pa oļiem uz automobili. Tekss nesa cirvi, bet Dallass — vairogu.

— Man ar viņu jāaprunājas, — uzstāja Lins. — Tā ir reta izdevība.

— Mums jābrauc prom bez kavēšanās, — skubināja profesors, grozīdams pogas.

— Mums uzbrūk! — iespiedzās Emorijs Blesteds, ar drebošu pirkstu rādīdams uz būdu. Ar dažādiem zobeniem, pīķiem un cirvjiem bruņotu garmatainu skrandaiņu bars drāzās lejup pa nogāzi virsū viņiem.

— Lasāmies prom! — pavēlēja Bārnijs. — Sviediet to aizvēsturisko mežcirtēju kastē un braucam. Kad atgriezīsimies studijā, jums, doktor, būs atliku likām laika izrunāties ar šo zelli.

Tekss ielēca kabīnē un paķēra no sēdekļa revolveri. Viņš izšāva to visu uz jūras pusi, iedarbināja motoru, ieslēdza atlikušo prožektoru un notaurēja. Uzbrucēju klaigas nomainīja baiļu kliedzieni, un ienaidnieki, pametuši ieročus, metās atpakaļ būdā. Smagā mašīna apgriezās un brauca atpakaļ gar krastu. Kad viņi tuvojās asam pagriezienam pie zemesraga, otrā pusē atskanēja automobiļa signāls; Tekss tikko bija paguvis sagriezt pa labi un iebraukt ūdenī, kad garām kā vējš rēkdama aizjoņoja dzeltenpelēka smagā mašīna.

— Svētdienas braucējs! — Tekss uzkliedza pa lodziņu un piedeva gāzi.

Bārnijs pameta skatienu uz garām braucošo svešo mašīnu, kas kratījās viņu atstātajās pēdās, un, ielūkojies pa atvērto pakaļējo bortu, sastinga. Viņš ieraudzīja tur pats sevi šūpojamies, kad mašīna lēkāja pa akmeņiem, un nelabi smīnam. Pēdējā brīdī, kad mašīna gandrīz jau bija nozudusi skatienam, otrs Bārnijs Hendriksons pielika īkšķi pie deguna un pameta ar roku savam dubultniekam. Bārnijs smagi atkrita uz kastes.

— Vai redzējāt? — viņš jautāja. — Kas tas bija?

— Ļoti interesanta parādība, — teica profesors Hjūits, piespiezdams ģeneratora startera pogu.

— Laiks ir daudz plastiskāks, nekā es biju iedomājies. Tas ļauj divkāršot, varbūt pat trīskāršot caurules temporālās līnijas. Iespējams, ka to skaits var būt neierobežots. Paveras neticamas iespējas.

— Varbūt jūs izbeigsiet pļāpāt un paskaidrosiet man, ko es redzēju, — Bārnijs viņu pārtrauca, atņēmis no mutes gandrīz tukšu viskija pudeli.

— Jūs redzējāt pats sevi, pareizāk sakot, mēs redzējām sevi, kad mēs būsim… Baidos, ka angļu valodas gramatika nedod iespēju precīzi aprakstīt pašreizējo situāciju. Varbūt pareizāk būs teikt, ka mēs redzējām šo pašu smago mašīnu un sevi tajā tādus, kādi mēs izskatīsimies vēlāk. Tas ir diezgan vienkārši saprotams.

Bārnijs novaidējās, iztukšoja pudeli un piepeši iekliedzās no sāpēm, kad uz grīdas gulošais vikings izlocījās un iekoda viņam kājā.

— Labāk lieciet kājas uz kastēm, — ieteica Dallass.

— Viņš vēl trako.

Mašīna samazināja ātrumu, un Tekss uzrunāja aizmugurē sēdošo:

— Mēs atrodamies tajā vietā, kur izcēlāmies malā, es redzu, kur sākas mūsu riepu pēdas. Ko darīt tālāk?