Fantastiskā sāga

— Informācijas pienesējs, — paskaidroja Bārnijs. — No vietējiem iedzīvotājiem. Viņš uzbruka smagajai mašīnai, tāpēc mēs paņēmām viņu līdzi, lai doktors Lins varētu ar viņu aprunāties.

— Vediet viņu šurp. Mums tieši vajadzīgs cilvēks, kas pazīst vietējos apstākļus un var atbildēt uz jautājumiem, kas attiecas uz filmēšanu. Vietējais, kas zina visus caurumus, mums vajadzīgs kā ēst, it īpaši, kad uzņemam dabā.

Tekss un Dallass izgāja no kabineta un pēc pāris minūtēm, kad bija nožvadzējušas ķēdes un nobūkšķē- juši divi sitieni, ieveda vikingu. Viņš apstājās uz sliekšņa un stiklainām acīm vērās cilvēkos, un tie pirmo reizi kārtīgi apskatīja viņu.

Vikings bija milzīga auguma, pat bez ragainās ķiveres gandrīz septiņas pēdas garš, un pinkains kā lācis. Pār pleciem nokarājās savēlušies gaiši mati, bet krāšņās ūsas pazuda bārdas viļņos, kas plūda pār krūtīm. Viss viņa apģērbs bija rupja auduma blūze un bikses, un to turēja vietā vesela siksnu sistēma; no vikinga nāca sīva zivju, sastāvējušos sviedru un sveķu smaka, tomēr masīvā zelta rokas sprādze nešķita lieka. Vikinga acis bija gaiši zilas, gandrīz caurspīdīgas un raudzījās uz klātesošajiem no biezu uzacu apakšas. Viņš bija iekaustīts un ķēdēs ieslēgts, taču acīmredzot nesalauzts, jo stāvēja, galvu augstu pacēlis un krūtis izriezis.

— Esiet sveicināts Holivudā, — L. M. viņu uzrunāja. — Sēstieties, — ielej viņam glāzi, Bārnij, — un jūtieties kā mājā. Kā jūs sauca?

— Viņš neprot ne vārda angliski, L. M.

L. M. Grīnspena seja izstiepās gara.

— Es neteiktu, Bārnij, ka tas man būtu pa prātam. Man nepatīk sarunāties ar tulka starpniecību, tas iet pārāk lēni un nav droši. Labi, Lin, dariet savu darāmo, pavaicājiet, kā viņu sauc.

Jenss Lins kādu brīdi paskaitīja pie sevis vecnor- vēģu darbības vārdu locījumus, tad skaļi teica:

— Hvat heitir madritin?*

Vikings tikai nokrekstēja un izlikās nedzirdam jautājumu.

— Kas tad nu? — nepacietīgi apvaicājās L. M. — Es domāju, ka jūs runājat viņa valodā. Vai viņš jūs nesaprot?

— Pacietību, ser, pacietību. Vecnorvēģu valoda ir mirusi nu jau gandrīz tūkstoš gadu, un mēs to pazīstam tikai no rakstu avotiem. Islandiešu valoda ir vienīgā modernā valoda, kas stāv vistuvāk vecnorvēģu valodai, tāpēc es lietoju islandiešu intonāciju un izrunu.

— Labi, labi. Man nav vajadzīgas lekcijas. Nomieriniet viņu, iesmērējiet ar pāris glāzītēm, un sāksim strādāt.

Tekss piestūma vikingam no mugurpuses krēslu, un gūsteknis apsēdās, spurīgi raudzīdamies apkārt. Bārnijs paņēma viskija pudeli no bāra, kas bija paslēpts aiz neīsta Rembranta, un pielēja augstu kokteiļa glāzi pilnu līdz malām. Bet, kad viņš sniedza glāzi vikingam, tas palieca galvu sāņus un nošķindināja ķēdes, kas bija apliktas viņam ap rokām.

— Eitr![5] — vikings noņurdēja.

— Viņš domā, ka jūs gribat viņu noindēt, — teica Lins.

— Nav grūti viņu pārliecināt, — teica Bārnijs, pielika glāzi pie lūpām un iekampa krietnu malku. Šoreiz vikings ļāva pielikt glāzi pie lūpām un sāka dzert; jo tukšāka kļuva glāze, jo platākas kļuva vikinga acis.

— Odinn ok Frigg![6]— viņš jautrprātīgi ieaurojās un nokratīja asaras no acīm.

— Tas viņam patīk — septiņi divdesmit pieci pudele plus nodoklis, — sacīja L. M. — Varu saderēt, ka tur, no kurienes viņš nāk, tādas mantas nav. Pajautājiet vēlreiz, kā viņu sauc.

Vikings klausījās, pieri sagrumbojis, līdz beidzot saprata jautājumu, kuru viņam atkārtoja gan šā, gan tā.

— Otars, — viņš atbildēja un kāri palūkojās uz pudeli.

— Tas jau ir solis uz priekšu, — L. M. teica un paskatījās pulkstenī. — Ir jau četri, un man gribētos visu ātrāk nokārtot. Pajautājiet šim Otaram par valūtas kursu. Kādu naudu viņi lieto, Lin?

— Redziet… viņiem galvenokārt pastāv maiņas tirdzniecība, bet tiek pieminēta arī sudraba marka.

— Tieši tas mums ir jāzina. Cik marku pret dolāru, un pasaki viņam, lai nedomā atsaukties uz inflāciju. Man vajadzīgas brīvā tirgus cenas, mani vairs nepie- šmauks, un, ja būs nepieciešams, es nopirkšu markas Tanžērā.

Otars piepeši ieaurojās, uzsprāga augšā no krēsla, uzgrūzdams Bārniju taisni virsū puķpodiem, kas saplīsa, un sagrāba viskija pudeli. Vikings jau cēla to pie mutes, kad Tekss iegāza viņam ar kasteti, un viņš, zaudējis samaņu, sabruka uz grīdas.

— Kas tad tas? — iekliedzās L. M. — Slepkavība manā kabinetā? Mūsu firmā trako tāpat ir papilnam, tāpēc vediet viņu atpakaļ, no kurienes viņš nācis, un pagādājiet man kādu, kas runā angliski. Nākamreiz es gribu iztikt bez tulkiem.

— Bet neviens no viņiem nerunā angliski, — pikti iebilda Bārnijs, vilkdams ārā no piedurknes kaktusa adatas.

—: Tad iemāciet viņu, bet vājprātīgus es vairs negribu redzēt.

Bārnijs Hendriksons apspieda vaidu un ar drebošu roku pacēla pie lūpām papīra tasīti ar melnu kafiju. Viņš jau bija aizmirsis, cik stundu — vai gadsimtu — nav ne acu aizvēris. Nakts bija pagājusi vienās grūtībās, bet rīts atnāca ar jaunām problēmām. Kamēr Bārnijs sūca kafiju, Dallass Levijs dūca telefona klausulē kā apkaitināta lapsene.