Fantastiskā sāga

— Bārnij, dārgais… — teica aktrise, kamēr apaļo kāju hidrauliskie virzuļi lēni un līdzeni dzina viņu pāri kabinetam. — Neesmu redzējusi tevi veselu mūžību.

Atspiedusies ar rokām pret galda malu, Slaitija noliecās uz priekšu; zemes pievilkšanas spēks nostiepa uz leju viņas blūzītes plāno audumu, un acīm atklājās vismaz deviņdesmit astoņi procenti viņas raženo krūšu. Bārnijs juta, ka viņš iekrīt to dziļajā aizā.

— Slaitij, — Bārnijs teica, pēkšņi pielēkdams kājās. — Es gribētu aprunāties ar tevi par šo filmu, kuru esam iecerējuši uzņemt, bet tu redzi, ka pašreiz man nav laika …

Viņš nevilšus bija satvēris Slaitijas roku, un tagad tā viņa pirkstos sāka pulsēt kā liela, karsta trauksmaina sirds, un aktrise liecās vēl tuvāk. Bārnijs atrāva roku.

— Ja tu mazlietiņ pagaidīsi, es būšu tavā rīcībā, līdzko būšu brīvs.

— Tad es apsēdīšos tepat pie sienas, — Slaitija teica aizsmakušā balsī. — Es nevienu netraucēšu.

— Jūs mani saucāt? — no sliekšņa jautāja Dallass Levijs, uzrunādams Bārniju un vienlaikus ar acīm aprīdams sievieti. Hormoni bija saskārušies ar hormoniem, un Slaitija dziļi nopūtās. Bārnijs tikai tīksmi pasmaidīja.

— Jā, — viņš sacīja, izvilkdams līgumu no papīru kaudzes.

— Aiznes to Linam un pasaki, lai viņa draugs paraksta. Vai vēl ir kādas nepatikšanas?

— No tā brīža, kad konstatējām, ka viņam garšo piededzināts bifšteks un alus, vairs nekādu. Tagad, kad viņš sāk uztraukties, mēs iegrūžam viņam rīklē vēl vienu bifšteku un kvartu alus, un viņš nomierinās. Pagaidām ir izlietoti astoņi bifšteki un astoņas kvartas alus.

— Lai paraksta, — teica Bārnijs, un viņa skatiens nejauši apstājās pie Slaitijas, kas bija iegrimusi atzveltnes krēslā un sakrustojusi ar zīdu apvilktās kājas. Uz viņas prievītēm bija mazas rožainas lentītes …

— Ko tu teiksi, Cārlij? — Bārnijs jautāja, nevarīgi saplakdams savā grozāmajā krēslā un pagriezdamies par simt astoņdesmit grādiem. — Vēl kaut ko izdomāji?

Cārlijs Cangs ar abām rokām pacēla biezu sējumu.

— Esmu ticis līdz pirmā sējuma trīspadsmitajai lappusei, un vēl vairākas grāmatas ir jāizšķirsta.

— Tas ir tikai ilustratīvais materiāls, — teica Bārnijs. — Tagad mēs varam lielās līnijās uzmest plānu, bet detaļas izdomāsi vēlāk. L. M. ierosināja sacerēt sāgu, un nevar teikt, ka tā būtu peļama doma. Darbība sāksies Orkneju salās apmēram pirms tūkstoš gadiem, kad notikums seko notikumam. Tur būs norvēģu kolonisti, laupītāji vikingi un līdz baltkvēlei sakaitēta atmosfēra. Varbūt var sākt ar vikingu braucienu — kuģis ar pūķa galvu slīd pa tumšiem ūdeņiem, saproti.

— Tāpat kā kovboju filmu, kad bandīti, gatavodamies aplaupīt banku, klusi iebrauc pilsētā?

— Apmēram tādā garā. Galvenais varonis ir vi

kingu vadonis vai atbraucēju virsaitis, tu jau pats zināsi, kā labāk. Notiek kauja, tad vēl kas tamlīdzīgs, tāpēc varonis nolemj ar savu cilti pārcelties uz jauno zemi — Vinlandi, par kuru viņš nupat dzirdējis.

— Kaut kas līdzīgs Rietumu pakļaušanai?

— Pareizi. Tad ceļojums, vētra, kuģa bojāeja, izkāpšana krastā, pirmā apmetne, kauja ar indiāņiem. Domā vērienīgāk, jo esam paredzējuši daudzus masu skatus. Nobeidz ar augstu noti — saulrieta gaismā.

Bārnijs runāja, bet Cārlijs Cangs rakstīja piezīmes uz grāmatas titullapas un piekrītoši klanīja galvu.

— Jā, vēl kas, — viņš teica, pastiepdams uz priekšu grāmatu. — Daži vārdi šajā grāmatā ir tīrā izdoma. Paklausies, vienu sauc Eijolfs Smirdošais. Tad ir vēl Pigs Leduslācis, Ragnārs Spalvainās Bikses un miljons citu. Vai var viņus ielikt joka pēc?

— Tā ir nopietna filma, Cārlij, ne mazāk nopietna par tām, kuras tu esi taisījis līdz šim.

— Noteicējs esi tu, Bārnij. Tas ir tikai priekšlikums. Bet kā ar mīlestības līniju?

— Savērp to jau sākumā, tu gluži labi zini, kā to dara.

— Šī loma ir radīta man, mīļo Bārnij, — kāds iečukstēja viņam ausī, un siltas rokas vilka viņu klāt pie tvirtas miesas.

— Neļauj viņam pieglaimoties, Slaitij, — teica apslāpēta balss. — Bārnijs Hendriksons ir mans draugs, mans ļoti vecs draugs un piedevām vēl izmanīgs biznesmenis, gudrs pēc velna, tā ka, lai ko tu viņam solītu, man diemžēl tas jāsaka, es iepriekš uzmanīgi izskatīšu visus līgumus, iekams tos parakstīšu.

— Aiven, — teica Bārnijs, cenzdamies atraisīties no smaržīgā astoņkāja skavām, — paved savu klientu uz kādu brīdi tālāk, un tad es nodarbošos ar tevi. Nezinu, vai mums izdosies vienoties, bet runāt mēs taču varam.

Aivens Grisinijs, kas, par spīti taisnajiem matiem, līkajam degunam un saburzītajam, ar blaugznām nobirušajam uzvalkam, izskatījās pēc īsta blēža, patiešām bija īsts blēdis. Viņš saoda dolārus desmit jūdzes pret vēju negaisā ar krusu un pastāvīgi nēsāja līdzi sešpadsmit pildspalvas, kuras viņš uzpildīja katru rītu pirms iešanas uz kantori.

— Sēdi tepat, bērniņ, — viņš sacīja, ar ievingrinātu kustību iestumdams Slaitiju kaktā. Tā kā viņa nebija piestūķēta ar banknotēm, viņš bija imūns pret tās burvību. — Bārnijs Hendriksons izdara, ko solījis, pat vēl vairāk.

Telefons iezvanījās tieši tajā brīdī, kad, vicinādams līgumu, kabinetā ienāca Jenss Lins.