Fantastiskā sāga

— Es piekrītu, piekrītu, Dailas, — Bārnijs atčērk- stēja, jo bija izsmēķējis trīs paciņas cigarešu un sabojājis savas balssaites. — Tikai paliec pie viņa un mēģini viņu nomierināt, neviens vairs nerādās tuvumā tām vecajām noliktavām … Labi, par pēdējām trim stundām tu saņemsi dubultlikmi… Lai iet, tagad saņemsi trīskāršu, es parakstīšu. Tikai turi viņu aiz atslēgas, kamēr neesam izlēmuši, ko ar viņu iesākt. Un pasaki doktoram Linam, lai, tiklīdz yar, atnāk pie manis. Viss.

Bārnijs nolika klausuli un mēģināja koncentrēt uzmanību uz priekšā guļošo izdevumu lapu. Pagaidām gandrīz vai pie katras rindiņas stāvēja jautājuma zīme, nebija grūti paredzēt, ka šī filma izmaksās dārgi. Bet kas būs, ja policija dabūs zināt, ka noliktavā ieslēgts vikings? Vai var apsūdzēt, ja nolaupīts cilvēks, kas miris gandrīz pirms tūkstoš gadiem?

— Galva griežas, — Bārnijs nopurpināja un sniedzās pēc jaunas kafijas tasītes.

Profesors Hjūits, spirgts kā vienmēr, staigāja šurpu turpu pa kabinetu, griezdams kabatas aritmometra kloķi un ierakstīdams rezultātus piezīmju grāmatiņā.

— Vēl nekā, profesor? — Bārnijs jautāja. — Vai mēs varam nosūtīt atpakaļ pagātnē kaut ko lielāku par mūsu smago mašīnu?

— Esiet pacietīgāks. Daba atklāj savus noslēpumus ļoti negribīgi, un atklājums var iet secen, ja komats desmitzīmju ciparā nav ielikts pareizajā vieta. Bez parastajām četrām telpas un laika dimensijām jāņem vērā vēl trīs papildu dimensijas — pārvietošanās telpā, masa un kumulatīvā kļūda, kurai par iemeslu, pēc mana uzskata, ir entropija …

— Lieciet mani mierā ar detaļām, tikai atbildiet. Vairāk nekas man nav vajadzīgs.

Selektors uz galda iedūcās, un Bārnijs pateica sekretārei, lai ved doktoru Linu iekšā. Lins atteicās no cigaretes un ielocīja savu garo augumu krēslā.

— Klājiet vaļā sliktās vēstis, — teica Bārnijs. — Varbūt tā ir jūsu parastā sejas izteiksme? Neveicas ar vikingu?

— Kā jau jūs teicāt, neveicas. Redziet, tā kā mana vecnorvēģu valodas prasme ir tālu no pilnības un piedevām vēl Otars izrāda mazu interesi par to, ko es mēģinu ar viņu pārrunāt, tad izvirzās sazināšanās problēma. Tomēr man šķiet, ka ar zināmiem veicināšanas pasākumiem viņu varētu pārliecināt, ka viņam ir jāapgūst angļu valoda.

— Veicināšanas pasākumiem? …

— Ar naudu vai tās ekvivalentu vienpadsmitajā gadsimtā. Kā vairums vikingu, viņš ir kārs uz naudu un darīs visu, lai tiktu pie augsta stāvokļa un bagātības, kaut gan labprātāk panāktu to ar cīņu un asinsizliešanu.

— Protams. Mēs varam maksāt viņam par valodas stundām, grāmatvedība jau izstrādājusi valūtas kursu, un tas ir par labu mums. Bet kā ar laiku? Vai jūs varat iemācīt viņu runāt angliski divās nedēļās?

— Tas nav iespējams. Ar studentu, kas pats cenšas apgūt valodu, to varētu panākt, bet ne ar Otaru. Maigi sakot, viņš to negrib, pie tam ir apņēmies nedarīt neko, kamēr nebūs atbrīvots.

— Tas ir diezgan svarīgi! — teica Bārnijs un juta pēkšņu vēlēšanos izraut sev kumšķi matu. — Varu

iedomāties to pluskataino ērmu ar gaļas cirvi Holivudas un Vaina ielas stūrī. Par to nevar būt ne runas!

— Ja es drīkstētu kaut ko ierosināt… — ierunājās / profesors Hjūits, apstādamies pie Bārnija galda.

— Ja doktors Lins atgrieztos ar šo aborigēnu viņa laikā, viņam būtu lieliska iespēja mācīt angļu valodu vikingam ierastā vidē, kas viņu gan iedrošinātu, gan nomierinātu.

— Mani tas neiedrošinās un nenomierinās, profesor, — dzedri atteica Lins. — Dzīve tajos laikos bijusi nežēlīga un īsa.

— Esmu pārliecināts, ka var veikt drošības pasākumus, doktor, — teica Hjūits, atsākdams savus aprēķinus. — Man šķiet, ka filoloģiskās perspektīvas tālu pārsniegs personiskās drošības faktoru …

— Tā tas tiešām ir, — Lins piekrita, ar neredzošām acīm skatīdamies uz laika dzīlēs apraktajiem lietvārdiem, saknēm, locījumiem un dzimtēm.

— … nerunājot par to, ka laika faktors šajā gadījumā var tikt grozīts tā, lai būtu izdevīgi mums. Džentlmeņi, mēs varam laiku saspiest vai izstiept pēc savas patikas! Doktors Lins var iztērēt Otara mācīšanai desmit dienas, desmit mēnešus vai desmit gadus, bet no tā brīža, kad mēs atstāsim viņu vikingu laikmetā, līdz tam brīdim, kad atkal redzēsim savā vidū, no mūsu viedokļa būs pagājušas dažas minūtes.

— Ar diviem mēnešiem pietiks, — izgrūda Lins,

— ja gribat zināt manu viedokli.

— Tad ir labi, — sacīja Bārnijs. — Lins kopā ar vikingu atgriezīsies pagātnē un iemācīs viņam angļu valodu, bet mēs ar uzņemšanas grupu ieradīsimies divus mēnešus vēlāk pēc vikingu laika un sāksim filmjt.

— Es neesmu devis savu piekrišanu, — Lins spurojās pretī. — Briesmas …

— Interesanti, kā tas ir, kad esi pasaulē vienīgais vecnorvēģu valodas speciālists? — jautāja Bārnijs,

kuram bija zināma pieredze ar akadēmiski domājošiem cilvēkiem, un Lina plati ieplestās acis liecināja, ka bulta trāpījusi mērķī. — Lieliski. Detaļas apsvērsim vēlāk. Tagad jums vajadzētu aiziet un pamēģināt to ieskaidrot Otaram. Ieminieties par naudu. Mēs piespiedīsim viņu parakstīt līgumu un ietversim tajā punktu par soda naudu, tā ka jūs varēsiet justies drošs, kamēr vien viņš gribēs saņemt naudu.