Fantastiskā sāga

— Otars nevar. to parakstīt, — viņš paziņoja. — Līgums ir angļu valodā.

— Tad pārtulkojiet, jūs taču esat tehniskais padomnieks. Acumirkli.

Bārnijs paņēma klausuli.

— Es varu pārtulkot līgumu. Tas ir ārkārtīgi grūti, bet iespējams, taču kāda tam nozīme? Viņš tik un tā neprot lasīt.

— Acumirkli pagaidiet, Lin. Nē, ne tu, Sem. Zinu, Sem … Protams, es redzēju priekškalkulāciju, es pats to sastādīju. Nē, nejautā, kur es dabūju LSD … Esi reālists. Piekrītu, ne jau pirmo reizi mēs esam ar pīpi uz jumta… Tu nesaproti, ka filmu var uzņemt tā skaitļa robežās plus vai mīnus piecdesmit tūkstoš.. Nesaki, ka tas nav iespējams, Sem. Mēs paveiksim arī neiespējamo, tikai tas prasīs vairāk laika, tu jau zini parunu. Ko?… Tieši pa telefonu? Sem, esi prātīgs. Man pašreiz kabinetā īsts Barnuma un Beilija cirks, nav īstais laiks iedziļināties visos sīkumos … Atkratīties? Man? Nemūžam! Jā, katrā ziņā pajautā viņam, L. M. ir lietas kursā par šo filmu no paša sākuma, viņš uzmana katru soli, un gan tu redzēsi, ka

viņš mani atbalstīs visos jautājumos … Pareizi… Tev tāpat, Sem.

Bārnijs nolika klausuli, un Cārlijs Cangs teica:

— Viņa saņemta gūstā, kad apmetnei uzbrukuši pirāti, filmas sākumā viņa tam nikni pretojas, bet tad, viņai pašai par spīti, naids pārvēršas par mīlestību.

— Mani vēl nekad nav saņēmuši gūstā, — sēri no- čērkstēja Slaitija.

— Laba doma, Cārlij, — Bārnijs piekrita.

— Un pat ja viņš prastu lasīt, tad viņš neprot rakstīt, — teica Lins.

— Ar ārzemju aktieriem tāda problēma mums radusies ne vienu reizi vien, — Bārnijs viņu mierināja.

— Piespraud līgumam klāt precīzu tulkojumu, kuru apstiprinājis divvalodu notārs, tad Otars lai pamērcē īkšķi tintē un uzspiež katram dokumentam. Abus nospiedumus lai apstiprina divi neitrāli liecinieki, un šo papīru atzīs jebkurā pasaules tiesā.

— Nebūs viegli sameklēt notāru, kas vienlīdz labi prastu angļu un vecnorvēģu valodu …

— Pajautā kadru daļā, viņi dabūs, ko vien vajag.

— Te būs zāles, mister Hendrikson, — teica sekretāre, ienākdama pa vaļā atstātajām durvīm un nolikdama uz rakstāmgalda ar benzedrina tabletēm pilnu pudelīti.

— Par vēlu, — Bārnijs nočukstēja, stīvi blenzdams uz to, — par vēlu.

Vienlaikus iezvanījās telefons un selektors; Bārnijs izkratīja uz delnas divas tabletes un uzdzēra tām virsū aukstu, melnu, pēc kartona smaržojošu kafiju.

— Hendriksons klausās, — viņš sacīja, nospiezdams selektora sviriņu.

— Bārnij, tūlīt ienāc pie manis, — teica L. M. balss.

Betija pacēla klausuli.

— Te L. M. Grīnspena sekretāre, — viņa teica.

— L. M. grib, lai jūs tūlīt ieejat pie viņa.

— Zinu.

Bārnijam sāpēja muskuļi, kad viņš piecēlās un nodomāja, cik laika vajadzīgs, lai benzedrins sāktu iedarboties.

— Ķeries pie darba, Cārlij, man būs vajadzīgs scenārija konspekts — uz pāris lapiņām un pēc iespējas ātrāk.

Kad Bārnijs gāja garām, Aivena Grisinija roka sniedzās pēc viņa žaketes atloka, bet Bārnijs manīgi izvairījās.

— Pagaidi mirklīti, Aiven, kad atnākšu atpakaļ no L. M., es parunāšu ar tevi. — Balsu koris uzreiz apklusa, kad viņš aizvēra durvis. — Esi tik laba, Betij, iedod man savu dvieli, — Bārnijs palūdza.

Betija pasniedza viņam dvieli, un viņš aplika to ap pleciem, malu rūpīgi aizbāzdams aiz krekla apkaklītes. Tad viņš noliecās un pabāza galvu zem krāna, un nosēcās vien, kad Betija palaida ūdeni. Vairākas sekundes viņš ļāva ledainajai strūklai tecēt uz pakauša un kakla, tad atliecās taisni un noslaucījās. Betija aizdeva viņam savu suku. Tagad Bārnijs jutās vārgāks, tomēr labāk un, ielūkojies spogulī, redzēja, ka izskatās gandrīz pēc cilvēka. Gandrīz.

— Pieslēdz durvis, — teica L. M., kad Bārnijs bija ienācis viņa kabinetā, tad, tusnīdams no piepūles, ar plakanknaiblēm pārknieba telefona vadu. — Vairāk neviena nav, Sem?

— Tas bija pēdējais, — atteica Sems pelēkā, bezkrāsainā balsī. Arī viņš pats izskatījās pelēks un bezkrāsains, bet tā, protams, bija aizsargkrāsa, kopš Sems strādāja par L. M. personisko grāmatvedi un bija izdaudzināts kā pasaules izcilākais speciālists, kas pārzina korporāciju finanses un prot izvairīties no nodokļiem. Viņš piespieda pie krūtīm mapi ar dokumentiem un paskatījās uz L. M. — Tas vairs nav nepieciešams, — viņš teica.

— Var jau būt, var jau būt, — sacīja L. M. un tusnīdams atkrita krēslā. — Bet, līdzko es izrunāju vārdu «banka», ja vadi nav pārgriezti, man uzreiz sākas sirdsklauves. Neko labu es tev nevaru pavēstīt, Bārnij. — Viņš nokoda cigāram galu. — Mēs esam izputināti.

— Ko tas nozīmē? — Bārnijs skatījās no vienas neizdibināmās sejas uz otru. — Vai tas ir joks?

— L. M. grib teikt, — paskaidroja Sems, — ka «Cli- mactic Studios» drīz bankrotēs.

— Mēs esam uz sēkļa, viss mans mūža darbs pagalam, — teica L. M. dobjā balsī.

Sems mehāniski palocīja galvu kā vēderrunātāja lelle un teica:

— Tāda ir situācija vispārējos vilcienos. Parasti mēs tikai pēc trim mēnešiem nosūtām finansu atskaites bankām, kurām, kā tu zini, pieder mūsu studijas kontrolpakete. Taču mums nezināmu iemeslu dēļ viņi sūta savus revidentus pārbaudīt grāmatvedības dokumentus jau nākamnedēļ.