Fantastiskā sāga

— Un?… — jautāja Bārnijs, juzdams, ka mazliet sāk griezties galva. Klusums kļuva neizturams, un viņš pielēca kājās un sāka staigāt pa kabinetu. — Un viņi atklās, ka studija ir uz sēkļa, ka visa peļņa ir tikai uz papīra, — Bārnijs pagriezās un dramatiski pastiepa pirkstu pret L. M., — un ka visa nauda pārsūknēta L. M. Grīnspena fondā, kas nav aplikts ar nodokli. Nav ko brīnīties, ka jūs to nepārdzīvosiet, L. M. Lai studija iet dibenā, L. M. Grīnspens soļo tālāk!

— Uzmanīgāk ar vārdiem! Nav labi darbiniekam tā runāt ar cilvēku, kas nostādījis viņu uz kājām …

— Un tagad nogāž zemē, pilnīgi pareizi! — Bārnijs teica un iesita ar plaukstu sev pa kaklu stiprāk, nekā bija paredzējis. — Paklausieties, L. M., — viņš ierunājās lūdzošā balsī, berzēdams sāpošo vietu, — kamēr cirvis nav kritis, mums vēl ir izredzes. Jūs taču uzskatījāt, ka ir cerības uz glābiņu, citādi nebūtu saistījies ar profesoru Hjūitu un viņa mašīnu. Jūs droši vien domājāt, ka lielie kases ienākumi mazinās banku spiedienu un padarīs firmu maksātspējīgu. Mēs vēl varam to panākt.

L. M. grūtsirdīgi papurināja galvu.

— Nedomājiet, ka ir patīkami spiest roku cilvēkam, kas var iegrūst tev mugurā nazi, bet ko lai es daru? Protams, lieli ienākumi, pat uzņemta, bet uz ekrāniem neizlaista filma dotu mums iespēju smieties par bankas revīziju. Bet mēs taču nevaram dabūt filmu gatavu nedēļas laikā.

«Mēs taču nevaram dabūt filmu gatavu nedēļas laikā!» Šie vārdi grozījās Bārnija kofeīna notrulināto un ar benzedrinu pārsātināto smadzeņu rievās, uzvandīdami kaut kādas nepatīkamas atmiņas.

— L. M., — Bārnijs dramatiski teica, — jums būs infarkts.

— Pipars uz mēles! — L. M. izdvesa un saķēra tauku kārtu sirds apvidū. — Nerunā tā. Pietiek ar vienu infarktu, lai aizietu pie senčiem.

— Uzklausiet mani. Jūs kopā ar Semu ejat uz mājām, lai pastrādātu ar grāmatvedības dokumentiem, un ņemat tos līdzi. Jūs saslimstat. Tie var būt gremošanas traucējumi, tas var būt infarkts. Jūsu ārsts apgalvo, ka tas esot infarkts. Pateicībā par naudu, kuru jūs esat viņam maksājis, viņam jāizrāda vismaz šī nelielā laipnība. Pāris dienas visi skraida un vaimanā, grāmatvedības papīri ir piemirsti, un tad pienāk nedēļas nogale. Līdz pirmdienai, varbūt pat līdz otrdienai nevienam ne prātā nenāk skatīties papīrus.

— Līdz pirmdienai, — stingri teica Sems. — Tu nepazīsti bankas. Ja neparādīsim dokumentus pirmdien, viņi aizsūtīs pie L. M. uz mājām ar ārstiem pilnu autobusu.

— Nu labi, līdz pirmdienai. Tik un tā laika pietiek.

— Lai būtu līdz pirmdienai. Bet kāda tur starpība? Atklāti sakot, es nezinu, kur sprukt, — L. M. teica, savilka uzacis un tiešām izskatījās pēc sprukās nonākuša.

— Starpība ir tāda, L. M. Pirmdien es atnesu jums gatavu filmu. Filmu, kas ar savu garumu, platumu un krāsu vien ienesīs divus trīs miljonus.

— Tas nav iespējams!

— Ir iespējams! Jūs aizmirstat vremeatronu. Sī mašīna darbojas. Atcerieties, vakar vakarā jūs nodomājāt, ka mēs esam izgājuši uz minūtēm desmit. — L. M. negribīgi pamāja ar galvu. — Pēc jūsu laika tā arī bija. Bet pēc vikingu laika mēs sabijām pagātnē vairāk kā stundu. Mēs varam to atkārtot. Nosūtiet uzņemšanas grupu ar visu nepieciešamo pagātnē, un lai tā paliek tur tik ilgi, kamēr filma gatava.

— Tu gribi teikt…

— Tieši tā. Kad mēs atgriezīsimies ar gatavu filmu, jums liksies, ka pagājušas tikai desmit minūtes.

— Kāpēc par to netika padomāts jau agrāk? — L. M. jautāja, laimīgi smaidīdams.

— Daudzu iemeslu dēļ…

— Tu gribi man teikt… — Sems paliecās uz priekšu tik tālu, ka gandrīz vai izkrita no krēsla, un viņa sejā parādījās kaut kas līdzīgs izteiksmei, varbūt pat smaidam. — Tu gribi teikt, ka mēs maksāsim tikai par desmit filmas uzņemšanas minūtēm?

— To es negribēju teikt, — Bārnijs atcirta. — Jau iepriekš gribu brīdināt, ka ar grāmatvedību būs zināmas galvassāpes. Tomēr, lai jūs uzmundrinātu, es garantēju, ka mēs uzņemsim uz vietas — ar daudziem masu skatiem — aptuveni par vienu desmito daļu no tās naudas, ko izmaksā uzņemšana Spānijā.

Semam iemirdzējās acis.

— Es nezinu šā projekta detaļas, L. M., bet dažas no tām man šķiet visai interesantas.

— Vai tu varēsi to izdarīt, Bārnij? Varēsi uzņemt tādu filmu?

— Varēšu, ja jūs man visādi palīdzēsiet un neko nejautāsiet. Šodien ir otrdiena. Es neredzu iemesla, kāpēc mēs nevarētu pabeigt sagatavošanas darbus līdz sestdienai. — Bārnijs paskaitīja uz pirkstiem. — Mums jāparaksta līgumi ar galveno lomu tēlotājiem, jānodrošinās ar filmu, jānokomplektē tehniskais personāls, jāpaņem vismaz divas rezerves kameras … — Viņš sāka murmināt pie sevis, uzskaitīdams visu nepieciešamo. — Jā, — viņš beidzot sacīja, — mēs varam to izdarīt.

— Un tomēr es nezinu. >. — domīgi ierunājās L. M. —Tā ir traka ideja.

Filmas nākotne karājās mata galā, un Bārnijs izmisīgi meklēja pārliecinošu pierādījumu.

— Vēl ko es gribēju teikt, — viņš sacīja. — Ja mēs filmēsim sešus mēnešus, visiem būs jāmaksā alga par sešiem mēnešiem. Bet, ja mēs kinokameras un pārējo aparatūru noīrēsim, mums būs jāmaksā tikai par da- žām dienām.