Fantastiskā sāga

Kaut gan vremeatrons gaudoja un dzirksteļoja tāpat kā pirmo reizi, sasprindzinājums mašīnā nebija vairs tik liels. Mašīnu pasaulē dzīvojošā cilvēka nosacījuma refleksi guva virsroku, un ceļojums laikā kļuva tikpat parasts kā brauciens ātrgaitas liftā vai ar reaktīvo lidmašīnu, kā nolaišanās dzelmē ar zemūdeni vai pacelšanās gaisā ar raķeti. Vienīgi Džīno, kuram tas bija pirmais ceļojums, šķita mazliet nobijies un meta acis uz elektronisko ierīču rindu un noliktavas aizslēgtajām durvīm. Taču pārējo miers — Bārnijs ceļojuma laikā bija pamanījies aizmigt, bet Dallass un dāņu filologs ķīvējās par to, ka viena viskija pudele bijusi atkorķēta, tātad viena angļu valodas mācības diena iet zudumā — iedarbojās uz viņu labvēlīgi. Brīdī, kad notika pāreja no viena temporālā stāvokļa otrā, viņš satraukts pa pusei piecēlās, bet tūlīt, dabūjis pudeli, atkal apsēdās, kaut gan acis viņam kļuva apaļas, kad aiz mašīnas parādījās gaiši zila debess un kravas kastē ieplūda sāļš jūras gaiss.

— Tas tik ir joks, — viņš teica, skatīdamies uz savu eksponometru. — Kā to dara?

— Detaļas varat uzzināt no profīša, — izelsa Bārnijs, iekampis pārāk lielu viskija malku. — Ļoti sarežģīti. Kaut kas līdzīgs pārvietošanai telpā.

— Saprotu, — teica Džīno, nostādīdams diafragmu uz 3,5. — Kaut kas līdzīgs laika joslām, kad lido no Londonas uz Ņujorku. Iespaids ir tāds, it kā saule nekustētos, un tu atlido tajā pašā laikā, kad esi izlidojis.

— Kaut kas tamlīdzīgs.

— Labs apgaismojums. Ar tādu apgaismojumu var dabūt labas krāsas.

— Ja tu taisies vadīt mašīnu, tad nedzer, — sacīja Dallass, sniegdams pudeli Teksam, kas sēdēja pie stūres. — Vienu malku, un laižam, kompanjon.

Starteris iekaucās, motors sāka darboties, un, palūkojies pa lodziņu pāri kabīnei, Bārnijs ieraudzīja, ka viņi brauc pa kādas citas mašīnas pēdām, kas bija skaidri saskatāmas mitrajās smiltīs un grantī. Nogurušajās smadzenēs atdzīvojās atmiņas, un viņš sāka būkāt pa kabīnes metāla jumtu Teksam tieši1 virs galvas.

— Uztaurē! — viņš pavēlēja.

Braukdams apkārt akmeņainajam zemesragam, Tekss uzpūta. Mezdamies pie pakaļējā borta, Bārnijs paklupa pār kastēm un uzkāpa virsū guļošajam vikingam. Motora rūkoņa kļuva aizvien stiprāka, un tad pretējā virzienā garām aizjoņoja uz mata viņu mašīnai līdzīga armijas mašīna. Ticis līdz bortam, Bārnijs pieķērās pie jumta balsta. Viņš paguva saskatīt aizbraucošajā mašīnā pats sevi, bālu, izvalbītām acīm un plati atplestu muti kā kretīnam. Izjuzdams sadistisku baudu, viņš pielika brīvās rokas īkšķi pie deguna un patirināja pirkstus, izsmiedams savu satriekto dubultnieku. Tad viņu starpā nostājās zemesrags.

— Vai te ir rosīga satiksme? — iejautājās Džīno.

Otars piecēlās sēdus, kasīdams sānu un purpinādams lāstus. Jenss ātri nomierināja viņu ar krietnu malku no pudeles, un pēc brīža, nošļūkusi dažas pēdas pa sīkiem oļiem, mašīna apstājās.

— Primrozes kotedža! — pagriezies atpakaļ, sauca Tekss. — Galapunkts.

No plakanās velēnu būdas vēl joprojām augšup vijās smirdīgi dūmi, taču nevienu iemītnieku neredzēja. Pa zemi mētājās ieroči un rupji darināti rīki. Otars tā kā izvēlās, tā kā izlēca no smagās mašīnas un pilnā rīklē ieaurojās, saķēris galvu rokās gluži kā spējā izmisumā:

— Ii var erut per rakka? Ķomit ut! [7]

Viņš atkal saķēra galvu un ar acīm meklēja pudeli, kuru Jenss Lins ar gudfu ziņu bija nobēdzinājis. No būdas drebēdami sāka līst ārā kalpi.

— Ķeramies klāt! — izrīkoja Bārnijs. — Kraujiet laukā tās kastes un pajautājiet doktoram Linam, kur lai tās noliek. Tu, Džīno, ne, tu nāksi man līdzi.

Viņi kāpa nelielā paugurā aiz būdas, ar grūtībām lauzdami ceļu īsā, cietā zālē un visu laiku uzgrūz- damies pinkainām, mežonīga izskata aitām, kas blēdamas ļepatoja prom. No paugura virsotnes viņi skaidri redzēja izliektu līci, kas pletās uz abām pusēm, un neaptverami plašu, šīferpelēku okeānu. Garš vilnis izskrēja malā, izvēlās tālu krastā un šņākdams aiztecēja pa oļiem atpakaļ. Līča vidū stāvēja drūma klinšu sala, kuras kraujos krastus apskaloja putās sakultais okeāns, bet vēl tālāk, pie paša apvāršņa, kā tumšs blaiskums stāvēja otra, zemāka sala.

— Uztaisi panorāmu par visiem trīssimt sešdesmit grādiem, vēlāk izpētīsim. Uzņem šo salu tuvplānā.

— Bet kāpēc nevarētu apstaigāt salu un paskatīties, kas uz tās ir? — Džīno jautāja, lūkodamies skatu meklētājā.

— Vēlāk, ja iznāks laiks. Mēs uzņemsim jūras filmu, un man gribas izmantot atklātā okeāna skatus.

— Tad paiesimies vismaz gar krastu, lai redzētu, kas ir aiz zemesraga.

— To var, tikai neej viens. Paņem līdzi Teksu vai Dallasu, lai neiekultos nepatikšanās. Nepaliec ilgāk par piecpadsmit minūtēm, lai varam tevi atrast, kad būs jābrauc prom. — Bārnijs palūkojās uz krastu un ieraudzīja airu laivu; paņēmis Džīno aiz rokas, viņš norādīja uz to. — Es kaut ko izdomāju. Paaicini Linu līdzi par tulku, paņem pāris iedzimtos, un lai viņi aizved tevi tālāk jūrā. Uztaisi dažus uzņēmumus — kā šī vieta izskatās no jūras.

— Ei, — parādīdamies paugura virsotnē, uzsauca Tekss, — tev jānāk uz būdu, Bārnij. Kaut kas līdzīgs konferencei.