Fantastiskā sāga

— Tas nekrīt svarā, ja pēc tam mums tik un tā jāmaina gandrīz viss muzikālais pavadījums. Svarīgi ir, lai mēs pārvestu mājās gatavu filmu.

— Mister Hendrikson, — uzsauca Jenss Lins, atvērdams durvis un pienākdams pie viņiem. Viņš parakņājās savas mednieku jakas krūšu kabatā. — Nupat atcerējos, ka mani lūdza nodot jums zīmīti.

— Kādu zīmīti? — Bārnijs jautāja.

— Nav ne jausmas. Cik es zinu, tā ir konfidenciāla.

Jūsu sekretāre iedeva man to tieši tad, kad mēs braucām prom.

Bārnijs paņēma un atplēsa saņurcīto aploksni. Tajā bija dzeltena papīra lapa ar īsu, uz mašīnas rakstītu tekstu. Tas skanēja šādi: L.M. PA TELEFONU PATEICA, KA OPERĀCIJA TIEK ATLIKTA, VISI FILMAS UZNEMSANAS DARBI PĀRTRAUKTI. IEMESLS NETIKA MINĒTS.

6

Bārnijs atgrūda žurnālu, bet tā vāks pielipa pie rokas un atplīsa. Viņš nepacietīgi norāva papīru no plaukstas un nosūkstījās, ka nebija pieticis laika nomazgāt rokas pēc vikingu alus dzeršanas. Padomā — filmēšana tiek pārtraukta!

— Mis Zakere, — viņš sacīja, — L.M. gaida mani. Tā viņš teica. Viņš atstājis zīmīti. Esmu pārliecināts,

« ka viņš ar nepacietību gaida …

— Man ļoti žēl, mister Hendrikson, bet viņš stingri piekodināja apspriedes laikā viņu netraucēt. — Sekretāres pirksti uz īsu brīdi sastinga uz taustiņiem un žokļi mitējās košļāt gumiju. — Līdzko radīsies izdevība, es darīšu viņam zināmu, ka esat ieradies. — Rakstāmmašīna sāka atkal tarkšķēt, un tajā pašā ritmā sāka kustēties žokļi.

— Vismaz piezvaniet viņam un pasakiet, ka es jau gaidu.

— Mister Hendrikson! — sekretāre iesaucās tādā tonī kā klostera priekšniece, kas apvainota atklātā nama turēšanā.

Bārnijs izgāja gaitenī, padzērās ūdeni un noskaloja lipīgās rokas. Kad viņš sausēja tās ar rakstām

papīru, iedūcās selektors un mis Zakere pameta viņam ar galvu.

— Tagad varat iet iekšā, — viņa dzedri atvēlēja.

— Kas noticis, L. M.? — Bārnijs jautāja, iegājis kabinetā. — Kā jāsaprot šī zīmīte?

Sems sēdēja savā krēslā kā bluķis, bet viņam iepretī, sviedriem noplūdis, nelaimīgi bozās Cārlijs Cangs.

— Kā jāsaprot? Viņš vēl jautā, kā tā jāsaprot! Tas nozīmē, ka tu esi piešuvis man bārdu, Bārnij Hendrikson. Tu dabūji manu piekrišanu uzņemt filmu, kad tev nebija pat scenārija?

— Protams, ka man nav scenārija. Kā lai būtu, ja mēs nupat kā nolēmām taisīt filmu? Tas taču ir ārkārtējs gadījums, vai nav tiesa?

— To es zinu. Taču ārkārtējs gadījums ir viena lieta, bet filmas uzņemšana bez scenārija — pavisam cita. Varbūt Francijā taisa tādus stiķus, ka netiec gudrs, vai tām ir scenārijs vai nav. Mūsu sabiedrībā tā nedara.

— Labi tas nav, — piebalsoja Sems.

Bārnijs centās nezaudēt pašsavaldīšanos.

— Paklausieties, L.M. Esiet prātīgs. Vai esat aizmirsis, ka tā ir glābšanas operācija? īpaši apstākļi…

— Saki nu labāk «banka». Tagad lietas var saukt īstajos vārdos.

— Es gan negribētu to darīt, jo vēl mēs varam parādīt viņiem garu degunu. Mēs varam dabūt gatavu šo filmu … Jūs ataicinājāt manu scenāristu …

— Viņš atnāca bez scenārija.

— Protams, bez scenārija. Tikai vakar mēs abi galīgi vienojāmies par filmas ideju. Tagad, kad esat izrunājies ar viņu un izklāstījis savas domas …

— Viņš atnāca bez scenārija.

— Uzklausiet mani, L.M. Cārlijs ir lāga vīrs, jūs pats viņu atradāt un izaudzinājāt. Ja kāds ir spējīgs

izdarīt to, kas mums vajadzīgs, tad tas ir vecais labais Cārlijs. Ja jums būtu rokā Cārlija Canga scenārijs, jūs taču atļautu uzņemt filmu, vai ne?

— Viņš atnāca bez …

— L. M., jūs neklausāties, ko es saku, «Ja.» Tas ir svarīgs vārds. Ja es ienāktu kabinetā un pasniegtu jums Cārlija Canga sarakstīto scenāriju šai izcilajai filmai ar nosaukumu… ar nosaukumu «Vikings Kolumbs», vai jūs dotu piekrišanu filmēt?

L. M. sejā bija sastingusi neizdibināma izteiksme. Viņš paskatījās uz Semu, kas nodūra galvu.

— Jā,— L.M. tūlīt atbildēja.

— Redziet, nu jau ir labāk, L. M., — steigšus uztvēra Bārnijs. — Ja es iedošu jums scenāriju pēc stundas, jūs teiksiet: «Lai iet!» Nav taču nekādas starpības, vai ne?

L.M. paraustīja plecus.

— Labi, man nav nekādas starpības. Bet kāda starpība ir tev?

— Pagaidiet tepat, L. M., — Bārnijs teica un, sagrābis izbrīnījušos Cārliju aiz rokas, izvilka no istabas. — Parunājiet ar Semu par budžetu, iedzeriet, es būšu atpakaļ tieši pēc stundas. «Vikings Kolumbs» ir gandrīz gatavs uzņemšanai.

— Mans psihiatrs pieņem vakaros, — teica Cārlijs, kad kabineta durvis viņam aiz muguras bija aizvērušās. — Parunā ar viņu, Bārnij. Esmu dzirdējis daudz pārsteidzīgu solījumu mūsu nepārdomātajā pasākumā, bet tas nu ir kronis …

— Lai paliek, Cārlij. Tev būs kaut kas jāizdara. — Runādams Bārnijs izveda nepakļāvīgo scenāristu gaitenī.— Tikai pasaki, cik laika tev būs vajadzīgs, lai uzmestu šīs filmas scenāriju, ja strādā ar pilnu jaudu. Cik?

— Tas ir milzu darbs. Vismaz seši meneši.

— Labi. Sešas nedēļas. Spēku koncentrācija, pirmklasīgs darbs.

— Es teicu «mēneši». Arī sešas nedēļas ir vairāk nekā viena stunda.