Fantastiskā sāga

Cārlijam vairs nebija mugurā jaka, viņa krekls bija saburzīts un izbalējis, it īpaši uz pleciem, kur tas bija pilnīgi zaudējis krāsu. Mati viņam bija izauguši gari jo gari, bet vaigus klāja melni sari.

— Kā gāja? — jautāja Bārnijs.

— Diezgan labi… ņemot vērā apstākļus. Scenārijs vēl gan nav pabeigts, tāpēc ka tur ūdenī peld tie radījumi. Tādi zobi! Acis …

— Cik laika tev vēl vajag?

— Ar divām nedēļām pilnīgi pietiks. Bet šīs acis, Bārnij …

— Tur nav tik lielu zvēru, kas varētu būt tev bīstami, tā teica profītis.

— Varbūt tie nav tik lieli, bet okeānā to ir tik daudz, un zobi…

— Uz redzīti! Brauciet prom, profesor! Divas nedēļas.

Šoreiz ceļojums bija ārkārtīgi īss, un, ja Bārnijs šajā mirklī būtu samirkšķinājis acis, viņš nebūtu pamanījis, ka mašīna pazūd. Taču Cārlijs un Klaids sēdēja blakus mašīnas otrā pusē, un aprakstīto lapu kaudze bija kļuvusi krietni lielāka.

— «Vikings Kolumbs», — sauca Cārlijs, vicinādams virs galvas scenāriju. — Platekrāna šedevrs! — Viņš pasniedza to Bārnijam, kas ieraudzīja, ka pie mapes piespraustas kartītes, — Tās ir mūsu laika uzskaites kartītes, un, ja tu ieskatīsies tajās, tu redzēsi, ka tās ir kompostrētas katru dienu, un mēs ar Klaidu pieprasām divkāršu samaksu par sestdienām un trīskāršu par svētdienām.

— Vai kāds pret to iebilst? — teica Bārnijs, ar laimīgu smaidu pasvārstīdams rokās manuskriptu. — Iesim, Cārlij, tūlīt apspriedīsim scenāriju.

Izgājis no noliktavas, Cārlijs paostīja vakara gaisu.

— Kāda smirdoņa, — viņš sacīja. — Agrāk netiku to manījis. Cik brīnišķīgs gaiss bija mūsu salā! — Tad viņš palūkojās uz savām kājām. — Dīvaina sajūta, kad atkal staigā zābakos.

— Ceļinieks ir atgriezies, — teica Bārnijs. — Es ienesīšu manuskriptu, bet tu pa to laiku sameklē kaut ko pieklājīgāku, novelc tās klaidoņa skrandas un nodzen bārdu. Kad esi gatavs, tūlīt nāc uz L.M. kabinetu. Vai scenārijs būs iznācis labs?

— Varbūt pāragri spriest, bet es domāju, ka tas ir labākais, ko es jebkad esmu uzrakstījis. Strādāju tādos apstākļos, kad nekas nenovērš uzmanību … ja neskaita acis! Klaids man daudz palīdzēja, viņš raksta ātri un bez kļūdām. Vai tu zināji, ka viņš ir dzejnieks?

— Es domāju, ka viņš ir pavārs.

— Pavārs viņš ir draņķīgs, un galu galā es pats taisīju ēst. Viņš strādājis virtuvē tikai tāpēc, lai sagādātu īres naudu. Viņš ir sasodīti izcils dzejnieks un labi raksta dialogus. Šajā ziņā viņš man daudz palīdzēja. Kā tu domā, vai mēs varam pieminēt, ka viņš ir piedalījies šīs filmas veidošanā?

— Kāpēc gan ne. Tikai neaizmirsti noskūties.

Bārnijs iegāja L.M. kabinetā un nolika scenāriju uz galda.

— Gatavs ir, — viņš teica.

L.M. uzmanīgi pasvārstīja manuskriptu, tad atcēla tālāk, lai varētu izlasīt, kas rakstīts uz vāka.

— «Vikings Kolumbs». Labs nosaukums. Tomēr mēs to mainīsim. Savu solījumu tu esi izpildījis, Bārnij, varbūt tagad tu atklāsi man noslēpumu, kā stundas laikā var uzrakstīt scenāriju. Pastāsti Semam, viņš arī grib zināt.

Sems, kas gandrīz nebija saskatāms uz tumšo tapešu fona, kļuva redzams, kad pamāja ar galvu.

— Nav nekāda noslēpuma, L. M., tas ir vremeatrons. Jūs redzējāt, kā tas darbojas. Cārlijs Cangs atgriezās pagātnē, klusā jaukā vietiņā, kur, strādādams vaiga sviedros, uzrakstīja šo scenāriju. Viņš palika tik ilgi, cik bija nepieciešams, pie tam mēs atvedām viņu atpakaļ gandrīz tajā pašā brīdī, kad viņš bija devies pagātnē. No mūsu viedokļa ir pagājis pavisam neilgs laiks, tāpēc mēs uzskatām, ka pilna scenārija uzrakstīšanai ir bijusi vajadzīga tikai viena stunda.

— Scenārijs stundas laikā! — iesaucās L. M., laimīgi smaidīdams. — Tā taču ir revolūcija mūsu nozarē! Nebūsim skopi, Bārnij. Maksāsim šim puisim visaugstāko likmi, kāda mums ir, pēc tam divkāršosim to. Nauda man bijusi nebijusi. Man gribas rīkoties taisnīgi un gādāt, lai Cārlijs Cangs saņem vislielāko stundas samaksu, kāda jebkad maksāta scenāristam par vienu stundu viņa laika.

— Jūs esat pārpratis mani, L.M. Varbūt no jūsu viedokļa ir pagājusi tikai viena stunda, bet Cārlijs Cangs strādāja pie šā manuskripta vairāk nekā divus mēnešus, ieskaitot sestdienas un svētdienas, un viņam ir jāsamaksā par šo laiku.

— Viņš nevar to pierādīt! — teica L. M., dusmīgi saviebies.

— Viņš var to pierādīt. Viņš katru dienu tabulpulk- stenī kompostrēja kartīti, un visas šīs kartītes ir pieliktas pie scenārija.

— Lai sūdz tiesā! Darbam bija vajadzīga viena stunda, un es viņam maksāju par vienu stundu.

— Sem, — Bārnijs lūdzās, — parunājiet jūs ar viņu. Pasakiet viņam, ka šajā pasaulē neko nevar dabūt par pliku velti. Samaksa par astoņu nedēļu darbu ir nožēlojami graši, ņemot vērā scenārija, apjomu.

— Man labāk patīk vienas stundas scenārijs, — teica Sems.

— Mums visiem labāk patīk vienas stundas scenārijs, bet tāds scenārijs vēl nav redzēts. Tā ir tikai jauna darba metode, tomēr mums jāmaksā par darbu tā pati summa, lai kas arī notiktu.

Ietrinkšķējās telefons. L. M. paķēra klausuli, pielika pie auss, tad vairākkārt atbildēja ar vienzilbīgiem rukšķieniem un visbeidzot nosvieda klausuli atpakaļ uz dakšiņas.