Fantastiskā sāga

Profesors Hjūits pacēla tīru finiera gabalu, aplaizīja lodīšu pildspalvas galu un uzzīmēja vienkāršu shēmu.

— Paskatieties uz šo, — viņš teica, — un uzreiz viss kļūs skaidrs. Līnija A! Z' ir pasaules laika līnija, kur A1 ir pagātne un Z1 — nākotne. Punkts Z ir mūsu šīsdienas apziņa, mūsu «tieši tagad» laikā. Līnija AZ rāda vremeatrona kustību laikā jeb mūsu pašu laika līniju, kad mēs ceļojam kopā ar to. Iegaumējiet, ka mēs atstājam pasaules laika līniju punktā Z, tas ir,

šodien, un pa loku caur ekstemporālo kontinuumu virzāmies atpakaļ, lai nonāktu… teiksim, tūkstošajā gadā, punktā C. Tādējādi mēs virzāmies pa loku BC. Mēs atgriežamies pasaules laikā punktā C un paliekam tur, kustēdamies līdz ar pasaules laiku, un mūsu uzturēšanos pagātnē apzīmē līnija CD. Vai jūs varat izsekot?

— Pagaidām jā, — teica Bārnijs, vilkdams pa līnijām ar rādītājpirkstu. — Runājiet vien, kamēr neesmu aizmirsis, par ko jūs runājat.

— Protams. Tagad pievērsiet uzmanību lokam DE, mūsu ceļojumam atpakaļ laikā uz to momentu, kuru varbūt tikai kāda sekundes daļa šķir no mūsu izbraukšanas sākotnējā momenta, tas ir, uz punktu B. Es varu kontrolēt ierašanos punktā E tik ilgi, kamēr tas atrodas aiz punkta B, bet es nekad nevaru atgriezties pirms punkta B. Zīmējumā vienmēr ir jālasa BE, nevis EB.

— Kāpēc?

— Esmu priecīgs, ka jūs uzdevāt šo jautājumu, tāpēc ka tajā ir problēmas būtība. Palūkojieties vēlreiz uz zīmējumu, un jūs ieraudzīsiet punktu K. Šajā punktā loks BC krusto loku DE. Šim punktam K ir jāpa^ stāv, citādi nav iespējams atpakaļceļojums, jo punkts K ir enerģijas apmaiņas punkts, kurā notiek laika mērogu izlīdzināšana. Ja jūs noliekat punktu E starp D un B, loki nekrustosies, lai cik tuvu garām tie viens otram paies, enerģija neizlīdzināsies. Ceļojums nenotiks.

Bārnijs sarauca uzacis un paberzēja pieri.

— Vienkārši sakot, — viņš teica, — mēs nevaram atgriezties agrāk, nekā esam izbraukuši.

— Pilnīgi pareizi.

— Tātad viss laiks, kuru mēs izlietojām šonedēļ, ir pazaudēts un neatgūstams?

— Pareizi.

— Tātad, ja mēs gribam, lai filma būtu gatava līdz pirmdienas pulksten desmitiem no rīta, mums jādodas atpakaļ laikā un jāpaliek pagātnē tik ilgi, kamēr darbs būs paveikts.

— Es nespētu formulēt šo tēzi kodollgāk.

— Tādā gadījumā sūtīsim šo cirku prom, jo ir jau sestdienas rīts. Namdari savu ir padarījuši, laiks doties ceļā.

Pirmais automobilis kolonnā bija džips; Tekss gulēja uz priekšējā, bet Dallass uz pakaļējā sēdekļa. Bārnijs piegāja pie mašīnas, piespieda signālu un mirkli vēlāk sastinga, skatīdamies uz garstobraino koltu Teksa drebošajā rokā.

— Man sāp galva, — Tekss nočērkstēja, — un es neiesaku mūs traucēt. — Viņš negribīgi atbāza revolveri atpakaļ makstī.

— Jūs šorīt tādi nervozi, vai ne? — teica Bārnijs. — Jums vajadzīgs svaigs jūras gaiss, nekas vairāk. Braucam!

Tekss sāka darbināt džipu, bet Dailas? pa to laiku aizmeimuroja līdz platformai un pielika aizmugurē klāt divas metāla slīpnes. Līdzko džips bija uzbraucis augšā, Dallass uzvilka augšā arī slīpnes.

— Sākumam pietiek, — teica Bārnijs. — Mēs atradīsim līdzenu vietu un atgriezīsimies pēc pārējām mantām. Brauksim, profesor, uz to pašu vietu, kur iepriekš, tikai astoņas nedēļas vēlāk.

Hjūits murmināja pie sevis, uzstādīdams skaitļus uz skalām, tad ieslēdza vremeatronu. Otrais modelis bija uzlabots paraugs — tajā ziņā, ka tas deva iespēju vienā netveramā, īsā mirklī sajust visus simptomus, kādi piemīt sodīšanai uz elektriskā krēsla un jūras slimībai, kaut gan pasažieri bija arfas stīgas, kuras raustīja kādas dievišķas būtnes pirksts. Uzņemšanas

paviljons nozuda, un viņus apņēma sājš, tīrs un spirdzinošs gaiss. Tekss paklusām nostenējās un līdz augšai aizvilka ciet savas jakas rāvējslēdzēju.

— Sī pjaviņa šķiet laba vieta, — teica Bārnijs, rādīdams uz līdzenu lauku, kas pletās līdz pašam krastam. — Aizved mani turp, Teks, bet Dallass paliks kopā ar profesoru.

Džips lēnām uzvilkās paugurā, tā motora troksnis sacēla spārnos melngalvas kaijas, kas ķērkdamas griezās virs viņiem.

— Izskatās, ka pietiks vietas, — teica Bārnijs, izkāpdams no mašīnas un pasperdams īsās zāles kumšķi. — Brauciet atpakaj un pasakiet profesoram, lai aizlec mazliet uz priekšu un nolaiž platformu tepat tuvumā, tad būs vieglāk atrast vietu, no kuras uzņemšanas grupu pārcelt atpakaj.

Bārnijs izvilka no kabatas cigarešu kārbiņu, bet tā bija tukša. Viņš saņurcīja to un nosvieda zemē, bet Tekss tostarp strauji piegrieza pie platformas. Slīpnes vēl nebija noņemtas, un mašīna uzbrauca uz platformas. Bārnijs skaidri redzēja, ka Dallass Uzvelk slīpnes augšā un profesors pievēršas savam vreme- atronam.

— Klau … — Bārnijs iesāka, bet tajā brīdī visa iekārta pazuda, atstājot uz zemes tikai džipa pēdas un automobija riepu nospiedumus zālē, kur bija stāvējusi platforma. Viņš nebija gribējis sūtīt Teksu kopā ar citiem.