Fantastiskā sāga

— Uz ziemeļiem no Skotijas … Nedzen nu jokus! Kara laikā mana daļa atradās Skotijā, un pa visu šo laiku es redzēju sauli tikai dažas reizes spraugā starp mākoņiem. Sevišķi bieži tas negadījās, un es tur bezmaz vai nosalu.

— Es nešaubos, bet tas bija divdesmitajā gadsimtā. Patlaban mēs esam vienpadsmitajā gadsimtā, tā saucamā Mazā Klimatiskā Optimuma vidū. Vismaz pro- fltis tā apgalvo, un, ja tu gribi uzzināt kaut ko vairāk, pajautā viņam. Klimats bija … pareizāk sakot, ir siltāks, nekā bija divdesmitajā gadsimtā.

— Grūti ticēt, — sacīja Dallass, skatīdamies uz sauli ar tādām aizdomām, it kā gaidītu, ka tā pazudīs.

Māja bija tāda, kādu viņi bija redzējuši iepriekšējā reizē; viens no kalpiem sēdēja durvju priekšā un trina nazi. Kad viņi piebrauca klāt, kalps uztrūkās stāvus, nosvieda galodu un iespruka būdā. Pēc brīža parādījās Otars, ar piedurkni slaucīdams muti.

— Esiet sveicināti, — viņš uzsauca, kad džips apstājās. — Prieks jūs atkal redzēt. Kur ir «Džeks Daniels»?

— Valodas stundas, šķiet, ir devušas savu labumu, — piezīmēja Dallass, — bet viņa slāpes tās nav remdējušas.

— Dzeramā mums ir vairāk, nekā vajag, — Bārnijs mierināja vikingu. — Bet vispirms es gribētu parunāt ar doktoru Linu.

— Viņš ir aiz būdas, — Otars teica un piepeši ieaurojās: —Jens, kom hingat![12]

Jenss Lins parādījās aiz būdas stūra, tūļīgi cilādams kājas, nesdams rupji apstrādātu koka toveri. Viņš bija basām kājām un apskretis līdz jostas vietai. Viņam mugurā bija kaut kāds skarbalains maiss ar ādas strēmeli, bārda un mati viņam sniedzās līdz pleciem, un šai ziņā Lins neatpalika no Otara. Ieraudzījis džipu, viņš palika stāvam kā pārakmeņojies, iepletis acis un tad iebrēcies pacēla toveri virs galvas un skrēja viņiem pretī. Dallass izlēca no džipa, lai atvairītu uzbrukumu.

— Uzmanīgāk, doktor, — viņš brīdināja. — Nolaidiet to kublu, kamēr kāds nav sadauzīts.

Vārdi, bet varbūt arī lēcienam gatavais stāvs atvēsināja sadusmoto Linu; viņš apstājās un nolaida toveri.

— Kas noticis? — viņš skaļi jautāja. — Kur jūs bijāt pazuduši?

— Gatavojāmies filmas uzņemšanai, kur citur? — atjautāja Bārnijs. — Pagājušas tikai divas dienas, kopš es jūs te atstāju, tas ir, pagājušas mums, kaut gan es saprotu, ka jums ir pagājuši divi mēneši…

— Divi mēneši! — iebļāvās Jenss. — Pagājis jau vairāk nekā gads! Kas noticis?

Bārnijs paraustīja plecus.

— Profesors, jādomā, ir kļūdījies. Jūs jau zināt, visi tie aparāti…

Jenss Lins nošņirkstināja zobus tik stipri, ka skaņa bija sadzirdama vairāku soļu attālumā.

— Kļūdījies … Jums tā ir tikai kļūda. Bet es pa to laiku dzīvoju pie šiem utu apsēstajiem barbariem un kopu viņu smirdošos lopus. Piecas minūtes pēc jūsu aizbraukšanas Otars iekrāva man pa galvu, pievāca visu manu apģērbu, visus piederumus un visu viskiju.

— Kāpēc strādāt par viskiju, ja var paņemt tāpat, — teica Otars, paklausot elementārajai vikinga loģikai.

— Kas bijis — bijis, — teica Bārnijs. — Jūs savu gadu esat te nokalpojis, bet es gādāšu, lai jums tiktu atlīdzināts. Jūsu līgums vēl ir spēkā, un jūs saņemsiet algu par visu gadu. Tā nav nekāda mazā nauda par divu dienu darbu, un jums vēl pienākas akadēmiskais atvaļinājums, par kuru jūs arī saņemsiet samaksu. Jūs savu uzdevumu esat paveicis, un Otars prot angļu valodu …

— Slāpes viņam to iemācīja. Viņš bija piesūcies līdz nemaņai gandrīz veselu mēnesi un, kad nāca pie sajēgas, atcerējās angļu valodas stundas. Viņš lika, lai mācu viņam katru dienu, cerēdams dabūt viskiju, ja jūs kādreiz atgriezīsieties.

— Otars runā diezgan labi, tiesa kas tiesa. Kur ir viskijs?

— Esi mierīgs, Otar, mums pietiek, — Bārnijs teica un pagriezās pret Jensu. Viņam galvā sarosījās domas par iespējamo tiesas procesu. — Kā būtu, ja mēs visu aizmirstu, doktor? Gada alga par to, ka jūs mācāt Otaram angļu valodu, un jūs palīdzēsiet mums, kamēr uzņemam filmu. Esmu pārliecināts, ka šis laiks jums daudz ko devis …

— A-a-a!

— Un jūs to tik drīz neaizmirsīsiet, pie tam jūs uzzinājāt daudz jauna par vecnorvēģu valodas gramatiku …

— Pat vairāk, nekā man būtu gribējies uzzināt.

— Tad izlīgsim. Nu, kā būs?

Kādu brīdi Jenss Lins stāvēja, dūres sažņaudzis, tad trieca toveri pret zemi un samīdīja to gabalos.

— Labi, — viņš teica. — Kas cits man atliek? Bet es nekustināšu ne pirkstu, kamēr man nebūs pagādāta duša un dvielis un kamēr es nebūšu atutojies un pārmainījis veļu.

— Protams, doktor. Pēc dažām minūtēm mēs nogādāsim jūs pie pārējiem tur aiz tā uzkalna …

— Es aiziešu pats, ja jums nav iebildumu, — atteica profesors, čāpodams prom pa krastu.

— Viskiju, — teica Otars.

— Pastrādā, — atbildēja Bārnijs. — Ja tev maksā ar viskiju, tev tas jānopelna. Rīt sākas filmēšana, un es vispirms gribu šo to uzzināt.

— Protams. Nāc iekšā mājā.

— Neparko, — Bārnijs atteica, mezdamies sāņus. — . Es labi atceros, kas notika ar puisi, kurš iegāja iekšā.

— Stāvi mierīgi! — uzkliedza Džīno. — Tas ir vienīgais, ko no tevis prasa, un to pašu tu nevari izpildīt.