Fantastiskā sāga

Slepkava nedevās vis atpakaļ uz kaujas vietu, bet skrēja augšā pa nogāzi, vicinādams cirvi un aizsmakušā balsī kliegdams. Aktieru grupiņa uzkalnā vēroja viņu tuvojamies, bet nekustējās. Tas viss bija viņiem tik svešs, ka viņi varēja iedomāties sevi vienīgi kā skatītājus un nespēja ne nosapņot, ka varētu tikt ierauti briesmīgajā slaktiņā tur lejā. Uzbrūkošais vikings lēkšoja aizvien tuvāk un tuvāk, līdz beidzot kļuva skaidri saskatāmi tumšie okeāna šļakatu un sviedru plankumi uz viņa krekla rupjās sarkanās vilnas un sarkanās asins blāvas uz cirvja un rokām.

Smagi elsodams, vikings drāzās taisni virsū Džīno, acīmredzot uzskatīdams kinokameru par kaut kādu ieroci. Operators palika savā postenī līdz pēdējam brīdim, filmēdams saniknoto uzbrucēju, un palēca sāņus tieši tajā mirklī, kad cirvis nāca lejā. Asmenis ietriecās trijkājl, saliekdams to un gandrīz vai apgāzdams kinokameru.

— Ei tu, uzmanīgāk ar aparatūru! — Bārnijs uzkliedza, bet tūlīt pat nožēloja to, jo satracinātais vikings pagriezās pret viņu.

Džīno pieliecās, aukstasinīgi izstiepis uz priekšu roku ar nazi, kas zibēja saulē; te, bez šaubām, izpaudās jaunības dienās Neapoles graustos iegūtā pieredze. Līdzko vikings uz mirkli novērsās, Džīno dūra.

Dūriens būtu sasniedzis mērķi, taču vikings, par spīti saviem apmēriem, bija veikls kā kaķis. Viņš apsviedās, un nazis ieurbās viņam sānos. Ierēcies no pēkšņajām sāpēm, viņš turpināja uzbrukt; cirvja rokturis trāpīja Džīno pa galvu, un itālietis pakrita. Joprojām nikni kliegdams, uzbrucējs sagrāba Džīno aiz matiem, atlieca viņam atpakaļ galvu tā, ka atsedzās kakls, un jau pacēla asiņaino ieroci, lai nocirstu galvu.

Skarbi nosprakstēja šāviens, un vikings, kuram lode bija trāpījusi krūtīs, krampjaini noraustījās. Pavēris muti mēmās sāpēs, viņš pagriezās, un Tekss — viņi pat nezināja, ka piebraucis džips, — atspiedis revolveri pret stūri, izšāva vēl divas reizes. Abas lodes trāpīja vikingam pierē; un viņš sabruka, atdevis dievam dvēseli jau pirms tam, kad vēl nebija nokritis zemē,

Džīno atgrūda smago līķi nost, grīļodamies uzrausās kājās un tūlīt steidza pie kinokameras, Tekss atkal ieslēdza motoru. Pārējie vēl stāvēja kā sālsstabi, tik ļoti viņus bija pārsteidzis uzbrukums.

— Vai gribat — es braukšu lejā un palīdzēšu mūsu statistiem, — Tekss piedāvājās, lādēdams koltu.

— Jā, — teica Bārnijs. — Mums jāizbeidz šī jezga, kamēr vēl kāds nav nomušīts.

— Nevaru garantēt, ka tas nenotiks, — draudīgi noteica Tekss un laida lejā no uzkalna.

— Beidz uzņemšanu! — Bārnijs uzsauca operatoram. — Mēs varam bāzt iekšā šajā filmā visu ko, tikai ne džipus!

Teksam bija iesprūdusi signāltaures poga, tā ka mašīna pūta vienā pūšanā; Tekss brauca, cik lēni vien varēja, ātrumu kārba griezīgi kauca, motors rēca. Ar piecu jūdžu ātrumu stundā viņš tuvojās kaujas vietai,

Otars un viņa ļaudis bija redzējuši džipu diezgan bieži un jau bija pieraduši pie tā, turpretī par uzbrucējiem to nevarēja teikt. Viņi redzēja, ka tuvojas kaut kāds rēcošs briesmonis, un saprotamu iemeslu dēļ negaidīja, kad tas pienāks pavisam klāt. Viņi izklīda kur kurais; Tekss nobremzēja pie paša ūdens, notriekdams zemē vienu no svešajiem, kas nebija bijis pietiekami izveicīgs. Otars un viņa vīri salasījās aiz džipa un uzbruka izkliedētajam ienaidniekam.

Iebrucēji nobijās un laidās ļekās, steigšus ieklupdami savā kuģelī un sēzdamies airos.

Ar to uzbrukuma mēģinājums arī būtu beidzies, ja Tekss nebūtu tā iekaisis. Kuģis vēl nebija izkustējies no vietas, kad viņš pieskrēja pie džipa un izvilka no cilindra zem priekšējā bufera pagaru tērauda trosi. Tās galā bija cilpa, un Tekss, izstiepis trosi vajadzīgajā garumā, uzlēca uz mašīnas motora pārsega un sāka griezt trosi ap galvu. Pārspējot visus citus trokšņus, tālu pār ūdeņiem aizskanēja viņa kaujas sauciens. Beidzot trose uzvijās gaisā un cilpa nokrita pūķim tieši uz galvas. Tekss parāva trosi, lai cilpa savilktos ciešāk, tad bez steigas nolēca zemē un iekāpa kabīnē.

Airiem kuļot ūdeni, kuģis līgani atgāja no krasta. Tekss aizdedzināja cigareti un ļāva trosei tīties vaļā, līdz tā bija izstiepusies divdesmit trīsdesmit pēdu garumā. Viens no vikingiem, stāvēdams kuģa priekšgalā, pūlējās pārcirst tērauda trosi, taču neko nepanāca, tikai atcirta asmeni. Tekss pastiepa kāju, likdams trosei tīties atpakaļ uz spoles. Trose pilēdama izcēlās no ūdens, saspringa un nostiepās kā stīga, kuģis visā garumā nodrebēja un apstājās. Tad tas lēni, bet neatturami slīdēja atpakaļ uz krastu. Šļakatas šķiezdami, airi grima dziļi ūdenī, taču veltīgi.