Fantastiskā sāga

Saulei priekšā aizgāja mākonis, un Bārnijs nodrebēja. Kaijas nolaidās atpakaļ ūdensmalā, un pirmītējo klusumu traucēja tikai nelieli vilnīši, kas čaukstēdami saplaka liedagā. Bārnijs paraudzījās uz cigarešu kārbiņu, vienīgo pazīstamo priekšmetu svešajā ainavā, un atkal nodrebēja.

Viņš nebija skatījies pulkstenī, bet droši vien nebija pagājis vairāk par vienu vai divām minūtēm. Un tomēr pat šajā īsajā laika sprīdī viņš izjuta, ko pārdzīvojis Cārlijs Cangs, izmests aizvēsturiskajā Kata- linā ar tās acīm un zobiem, un cerēja, ka Jenss Lins nebūs bijis pārāk nelaimīgs, tos divus mēnešus dzīvodams kopā ar Otaru. Ja Bārnija sirdsapziņa ilgajās kinodarbinieka gaitās nebūtu notrulinājusies, viņam būtu bijis žēl Lina. Bet tagad viņam bija žēl tikai pašam sevis. Mākonis aizslīdēja, atkal silti atspīdēja saule, taču Bārniju joprojām kratīja drebuļi. Sājos īsajos mirkļos viņš bija juties tik vientuļš un pamests kā vēl nekad.

Platforma no jauna parādījās un no dažu collu augstuma nokrita pļavā netālu no Bārnija.

— Sen jau bija laiks! — viņš uzsauca, iztaisnodams plecus un atgūdams agrāko pašpārliecību. — Kur jūs bijāt?

— Divdesmitajā gadsimtā, kur tad citur, — atsaucās profesors. — Vai jūs neesat aizmirsis punktu K? Lai pārvietotos dažas minūtes uz priekšu mūsu subjektīvajā laikā, man vispirms vajadzēja nogādāt platformu atpakaļ laikā, no kura mēs ieradāmies, un tad atgriezties pie jums ar attiecīgu fizikālu un tem- porālu pārbīdi. Cik laika, pēc jūsu domām, tas prasīja?

— Nezinu, varbūt dažas minūtes.

— Es teiktu — ļoti labi ceļojumam turpu un atpakaļ, kas ilgst aptuveni divtūkstoš gadu. Teiksim, piecas minūtes dotu mikroskopiski niecīgu kļūdu attiecībā pret…

— Labi, profesor, aprēķiniet to brīvajā laikā. Mums jāpārceļ visa grupa atpakaļ pagātnē un jāķeras pie darba. Jūs abi brauciet nost no platformas un palieciet te. Mēs sāksim pārvest automobiļus, un, līdzko viens būs klāt, tas jānobrauc malā, lai atbrīvotu vietu nākamajam. Aiziet!

Šoreiz Bārnijs atgriezās kopā ar platformu, un viņam ne uz mirkli neradās doma, kā jūtas abi palicēji.

Pārcelšanās noritēja diezgan gludi. Pēc pirmajiem ceļojumiem smagās mašīnas un vagoniņi sāka braukt iekšā pa uzņemšanas paviljona durvīm kā pa slīdlenti un izzust pagātnē. Vienīgā ķibele atgadījās trešajā ceļojumā: kāda smagā mašīna nebija varējusi novietoties uz platformas, un, kad platforma nozuda, divas collas garš izplūdes caurules gabals un puse numura grabēdami nokrita uz grīdas. Bārnijs pacēla caurules gabalu un palūkojās uz tā spožo galu, kas bija līdzens un gluds un izskatījās kā nopulēts. Acīmredzot šis gabals bija palicis ārpus laika lauka un līdz ar to palicis uz vietas. Tas pats varēja notikt ar roku.

— Ceļojuma laikā visiem, izņemot profesoru, jāatrodas mašīnās. Mums jāizvairās no nelaimes gadījumiem.

Pēdējā braucienā pārcēla traktoru ar tam piekabinātu kuteri un saldētavas mašīnu, un Bārnijs uzrausās uz platformas aiz tās. Viņš pēdējo reizi paskatījās uz saules apspīdēto Kalifornijas ainavu un deva profesoram zīmi sākt. Viņa pulkstenis rādīja 11.57: pirms paša sestdienas dienasvidus divdesmitais gadsimts pazuda un parādījās vienpadsmitais gadsimts. Bārnijs atviegloti nopūtās. Tagad laiks — gadsimtā, kuru viņi bija pametuši, — bija apstājies. Lai cik ilgi viņi paliks šajā laikmetā, tur, Kalifornijā, laiks stāvēs uz vietas. Kad viņi atgriezīsies ar gatavu filmu, būs sestdienas dienasvidus — gandrīz divas dienas līdz liktenīgajai pirmdienai. Pirmo reizi nekur nebija jāsteidzas.

Dažas sekundes Bārnijs stāvēja atslābis, juzdams, ka sasprindzinājums izgaist. Tad viņš atcerējās, ka jāuzņem vesela filma ar visām no tā izrietošajām problēmām un nepatikšanām; atbildības sajūta kā nasta atkal nogūlās uz pleciem, un sasprindzinājums pārņēma viņu ar jaunu spēku.

Tuvumā iedārdējās traktors, un tīrajā gaisā nosmirdēja pretīgi dūmi. Kamēr pa slīpnēm uzmanīgi laida lejā piekabi ar kuteri, Bārnijs pagāja sāņus un apskatīja pļavu. Smagās mašīnas un piekabes bija izmētātas, kā pagadās, kaut gan dažas no tām veidoja tādu kā loku līdzīgi furgoniem, kas gatavojas atsist indiāņu uzbrukumu. Šur tur klīda pa stāvam, taču vairums ļaužu vēl gulēja. Bārnijs arī labprāt būtu nosnaudies, bet viņš zināja, ka nevarētu aizmigt, pat ja mēģinātu. Tad jau labāk bija kaut ko darīt.

Bārnijs piegāja pie Teksa un Dallasa tieši tajā brīdī, kad viņi, izņēmuši no džipa sēdekļus, iekārtojās zālē.

— Ķer! — viņš teica, mezdams Dallasam naudas gabalu, kuru tas noķēra gaisā. — Izlozējiet. Viens no jums nāks man līdzi pēc Jensa Lina, bet otrs varēs saldi pačučāt.

— Raksts, jāiet man, — teica Dallass un izlamājās, skatīdamies uz Vašingtona portretu. Tekss nosmējās un atlaidās zālē.

— Zini, — teica Dallass, kad viņi brauca uz krastu, — es pat nezinu, kur mēs atrodamies.

— Orkneju salās, — atbildēja Bārnijs, ar skatienu pavadīdams kaijas, kas lidinājās viņiem apkārt un izkliedza lāstus.

— Ģeogrāfija vienmēr bijusi mana vājā viela.

— Tā ir neliela salu grupa ziemeļos no Skotijas, apmēram uz tā paša platuma grāda, uz kura Stokholma.