Fantastiskā sāga

Bārnijs paskatījās pulkstenī. 8.00. Vēl vajadzēja sadabūt šā muskuļu blāķa menedžeru. Cīnīties par katru teikumu šajā scenārijā un nosūtīt Cārliju atpakaļ uz Katalinu, pie tiem zobiem un acīm, lai pabeidz darbu. Sameklēt aktierus mazākajām lomām. Sagādāt visu, kas nepieciešams diviem uzņemšanas mēnešiem, un tad pārcelt visu uzņemšanas grupu atpakaļ pagātnē. Uzņemt filmu vienpadsmitajā gadsimtā, šajā nolūkā atrisinot vairākas pavisam cita rakstura problēmas. Nodot uzņemto filmu pirmdienas rītā. Bet tagad bija trešdiena, pulkstenis astoņi vakarā. Laika tiku tikām.

Protams, nav ko bažīties, laika ir tiku tikām.

Bet kāpēc tad viņš svīda?

7

— Organizācijas brīnums, tikai tā to var nosaukt, mister Hendrikson, ja tas viss savākts nepilnās četrās stundās, — teica Betija, kad viņi gāja gar smago mašīnu un vagoniņu kolonnu pa betona ceļu, kas veda uz uzņemšanas paviljonu B.

— Es gan to tā nesauktu, — iebilda Bārnijs, — bet dāmu klātbūtnē es esmu ļoti piesardzīgs izteicienos. Ko deva pārbaude pēc saraksta?

— Viss ir gatavs. Visas nodaļas nodevušas kontrol- sarakstus pabeigtus un parakstītus. Viņi tiešām ir strādājuši godam.

— Jauki, bet kur palikuši cilvēki?

Viņi pagāja garām gandrīz visām mašīnām, un Bārnijs aptvēra, ka, izņemot dažus šoferus, tur neviena nav.

— Pēc tam kad jūs vakar vakarā devāties pēc filmas, visi sēdēja tepat un nevarēja izklīst, un tā tālāk. Nu, jūs jau zināt, un tā mazpamazām …

— Nē, nezinu. Kas mazpamazām?

— Gāja patiešām jautri, un mums pietrūka jūsu. Cārlijs Cangs pasūtīja divas kastes alus no intendan- tūras noliktavas, viņš teica, ka neesot dzēris alu jau veselu gadu, tad vēl kāds atnesa dzeramos un uzkožamos, un drīz vien gāja vaļā īsta uzdzīve. Tā ievilkās līdz vēlai naktij, tāpēc es domāju, ka viņi visi vēl ir pilnā un guļ vagoniņos.

— Tu tā domā? Vai neviens nav viņus pārskaitījis?

— Sargi nedzēra, un viņi teica, ka neviens neesot

izgājis no teritorijas, tātad visam jābūt kārtībā.

Bārnijs paskatījās uz kluso mašīnu kolonnu un paraustīja plecus.

— Cerēsim. Līdzko būsim galā, izsauksim visus pēc saraksta un, ja kāda nebūs, sūtīsim paka,ļ. Lai viņi paguļ ceļojuma laikā, — tā droši vien būs vislabāk. Ej un pati arī atpūties, cauru nakti esi bijusi augšā.

— Paldies, bos. Ja jums manis ievajagas, es būšu divpadsmitajā vagoniņā.

Pa atvērtajām uzņemšanas paviljona durvīm bija dzirdama veseru klaudzoņa — tur namdari beidza būvēt grīdu uz laika mašīnas platformas. Bārnijs apstājās pie ieejas, aizdedzināja cigareti un mēģināja uzjundīt sevī sajūsmu par steigā uzbūvēto iekārtu,

kurai vajadzēja nogādāt grupu uzņemšanas vieta Orkneju salās. Pēc profesora rasējumiem bija sameti- nāts taisnstūrains dzelzs rāmis, bet tam bija uzlikta virsū biezu dēļu platforma. Līdzko seguma priekšējā daļa bija pabeigta, uz tās uzbūvēja stikla kontrol- telpu un profesora Hjūita vadībā sāka montēt palielinātu vremeatronu, kas atšķīrās no oriģināla ne vien ar saviem izmēriem, bet arī ar lielāku vadu vijumu un spīdīgu spoļu skaitu un stiprāku dīzeļģeneratoru. Platformas apakšā bija piestiprināti gandrīz divi duči milzīgu autoriepu, lai mazinātu atsitienu, nolaižoties zemē, gar platformas malu stiepās margas, un virs tās bija uzcelts kaut kas līdzīgs tievu cauruļu būrim laika lauka darbības robežu apzīmēšanai. Visa šī būve izskatījās iluzoriska, nejēdzīga, un Bārnijs nosprieda, ka labāk nedomāt par to.

— Ieslēdz! — uzsauca profesors Hjūits, izlīzdams no sava aparāta apakšas ar kūpošu lodāmuru rokā. Mehāniķis noliecās pār dīzeli, kas nostenējās, izgrūda zilu dūmu mākuli un sāka enerģiski darboties.

— Kā iet, profesor? — Bārnijs apvaicājās. Hjūits pagriezās un, acis mirkšķinādams, paraudzījās uz viņu.

— Labrīt, mister Hendrikson. Es domāju, ka jūs interesējaties, kādā stāvoklī ir mans otrais vremeatrons, un ar prieku varu atbildēt, ka tas darbojas teicami. Mēs esam gatavi sākt operāciju kuru katru brīdi, visas ķēdes ir pārbaudītas, un es gaidu jūsu rīkojumus.

Bārnijs paskatījās uz namdariem, kas dzina pēdējās naglas platformas dēļos, tad aizspēra prom skaidu.

— Mēs dosimies ceļā bez kavēšanās, līdzko būs apspriests jautājums par atgriešanos.

Hjūits pašūpoja galvu.

— Es eksperimentēju ar vremeatronu, lai redzētu, vai šī barjera nav pārvarama, taču izrādījās, ka tas

nav iespējams. Kad mēs atgriežamies laikā, mums jāapraksta loks kontinuumā, izlietojot papildenerģiju, lai deformētu mūsu pašu laika līnijas salīdzinājumā ar pasaules laika līnijām. Brauciens atpakaļ pēc vizītes pagātnē, neatkarīgi no tā, cik ilgi mēs tur esam uzturējušies, notiek gar to pašu laika vektoru, kuru radījusi sākotnējā kustība laikā. Zināmā nozīmē ceļojumu atpakaļ var nosaukt par endotempisku laika enerģijas absorbciju, turpretī ceļojumu nākotnē vai pagātnē — par eksotempisku procesu. Tādējādi mēs nevaram atgriezties agrāk par to brīdi, kad atstājām pasaules laika matēriju, tāpat kā bumba nevar uzlēkt augstāk par to punktu, no kura tā nomesta. Sapratāt?

— Nevienu vārdu. Varbūt jūs varat paskaidrot vēlreiz, šoreiz angļu valodā?