Fantastiskā sāga

— Gribas iedzert, — Otars norūca un pikti paraustīja aiz pinkām kalpu, kas stāvēja blakus un tēloja Slaitiju. Vīrs iebrēcās un tikko nepakrita.

Džīno nolamājās un novērsās no skatu meklētāja.

— Bārnij, — viņš lūdza, — parunājiet jūs ar šiem akmens laikmeta idiotiem. Sis ir mīlas skats, bet viņi vazājas pa visu nogāzi, it kā tas būtu kāds laušanās mačs. Tie ir vissliktākie statisti, ar kādiem es jebkad esmu strādājis.

— Tu tikai izvēlies vietu, minūtes laikā mēs būsim gatavi, Džīno, — teica Bārnijs, pagriezdamies pret savām zvaigznēm.

Rafs stāvēja, rokas uz krūtīm sakrustojis, un truli blenza tālumā; vikinga tērpā un ar gaišo bārdu viņš tiešām izskatījās impozants. Slaitija bija atspiedusies pret saliekamā krēsla atzveltni un ļāva sukāt parūku; viņa ar savām divām kubikpēdām apaļas miesas, kas spiedās laukā no dziļā kleitas izgriezuma, izskatījās vēl impozantāka.

— Atkārtoju vēlreiz, — teica Bārnijs. — Jūs mīlat viens otru, bet Rafs dodas kaujā un var gadīties, ka tu viņu vairs nekad neredzēsi, tāpēc jūs uzkalnā kaislīgi atvadāties.

— Un es domāju, ka ienīstu viņu, — sacīja Slaitija.

— Tas bija vakar, — skaidroja Bārnijs. — Mēs neuzņemam visu pēc kārtas, to es tev divas reizes paskaidroju jau šorīt. īsumā atkārtošu vēlreiz, tāpēc aplaimo mani ar savu uzmanību arī tu, mister Houk. Filma sākas ar to, ka Tors, kuru tēlo Rafs, kopā ar vikingu baru uzbrūk fermai, kur dzīvo tu, Slaitij. Tu esi Gudrida, mājas saimnieka meita. Cīniņā vikings apkauj visus, izņemot tevi, un Tors pievāc tevi kā trofeju. Viņš grib tevi iegūt, bet tu pretojies, jo nicini viņu. Pamazām viņš tomēr iekaro tavu sirdi, un beidzot tu iemīli viņu. Pavisam drīz viņš ar vikingiem atkal dodas sirojumos, bet tu paliec un gaidi viņu atgriežamies. So skatu mēs patlaban uzņemam. Viņš iet prom, tu skrieni viņam pakaļ, sauc viņu, viņš pagriežas, tu pieskrien viņam klāt tieši te. Vai tagad tas ir…

— Skatieties, — viņu pārtrauca Rafs, rādīdams uz jūru. — Tuvojas kuģis.

Viņi pagriezās pret jūru: jā, nudien, apbraucis apkārt zemesragam, līcī pašreiz iegriezās vikingu kuģis. Bura bija satīta, bet drakona galva priekšgalā cēlās un grima vienā taktī ar airētāju kustībām.

— Rīt! — uzsauca Bārnijs. — Lin, kur jūs esat? Vai tad jūs ar Otaru nesarunājāt, ka tas Finbogi atvedīs savu kuģi rīt?

— Viņiem ir ļoti aptuvens priekšstats par laiku, — teica Lins.

Bārnijs nometa zemē platmali un skrēja pie operatora.

— Kā tu domā, Džīno? — viņš jautāja. — Vai ir vērts uzņemt? Vai kaut kas iznāks?

Džīno pagrieza kameru, pavērsa teleobjektīva garo cauruli pret jūru un pieplaka pie skatu meklētāja.

— Izskatās labi, — viņš atzina, — lielisks kadrs.

— Tad filmē nost, varbūt varam gūt no tā kādu labumu.

Otars un pārējie norvēģi jau skrēja lejup uz būdu un necēla ne ausu, kad Bārnijs kliedza, lai viņi pazūd no kadra.

— Ko viņi dara? — viņš vaicāja, kad vikingi sāka skriet ārā no būdas ar ieročiem rokā.

— Kā lai es to'zinu, — atteica Lins. — Varbūt tā ir kāda sagaidīšanas paraža, kuru es nepazīstu.

Otars ar saviem vīriem stāvēja krastā un kliedza, un ļaudis uz kuģa kliedza viņiem pretī.

— Filmē to visu, Džīno, — deva rīkojumu Bārnijs. — Ja kadri iznāks labi, mēs iespraudīsim tos scenārijā.

Airiem sparīgi cilājoties, kuģis piebrauca malā; pūķa galva slējās augstu pār sagaidītājiem. Kuģis nebija paguvis lāgā apstāties, kad svešie sagrāba vairogus, kas karājās pie bortiem, un sāka lēkt ūdenī. Viņi, tāpat kā krastā stāvošie, vicināja virs galvas visvisādus īsus zobenus un cirvjus. Tad abas grupas sadūrās.

— Kā tas izskatās? — jautāja Bārnijs.

— Santa Maria! — iesaucās Džīno. — Viņi taču nogalina cits citu!

Metāla šķindoņa jaucās ar aizsmakušiem kaujas saucieniem. Skatītāji, kas stāvēja uzkalnā, detaļas nevarēja saredzēt — tas bija viens cīniņā iekaisušu stāvu murskulis — kamēr no pūļa izrāvās cilvēks, kas klupdams krizdams metās skriet gar krastu. Viņš bija palicis bez ieroča un likās ievainots, bet viņam pakaļ, plati vēzēdams cirvi, dzinās viņa pretinieks. Vajāšana bija īsa, bet iznākums — negaidīts. Kad atstatums starp vajāto un vajātāju bija samazinājies, cirvis aprakstīja gaisā loku, bēdzēja galva noripoja no pleciem un aizvēlās gar krastu.

— Viņi ir iejutušies lomā … — nomāktā balsī teica Bārnijs.

— Man šķiet, ka tas nav Finbogi ar saviem vīriem, — teica Lins. — Manuprāt, tas ir pavisam cits kuģis.

Bārnijam patika rīkoties, bet šāda rīcība viņu neiepriecināja. Dzirdot kaujas trokšņus un redzot bez- galvaino līķi un asiņainās smiltis, viņš jutās kā paralizēts. Ko darīt? Tā nebija viņa pasaule, viņa cīņas metode. Tekss vai Dallass — tie gan šādā situācijā varēja justies kā zivs ūdenī. Kur gan viņi bija palikuši?

— Radio, — viņš sacīja, ar novēlošanos atcerējies raidītāju, kas karājās viņam plecā. Viņš ieslēdza to un steigšus izsauca pie sevis abus jokdarus.

— Viņš pamanījis mūs, pagriežas … viņš skrien šurp! — iesaucās Džīno. — Cik brīnišķīgi kadri!