Fantastiskā sāga

ar uzvaras saucienu ielidināja to jūrā, tad jautāja:

— Tātad kas bija šis Torfi?

Cīniņa un viskija sekas iedarbojās uz Otaru vienlaikus, un viņš negaidot noslīga uz ceļiem, šūpodams savu lielo galvu.

— Torfi Valbranda dēls, — viņš sacīja, ievilcis krūtīs gaisu, — Valtjofa dēls, Orliga dēls ieradās pie Svainija … Torfi vienā reizē nogalēja divpadsmit Kropa vīrus. Viņš nogalēja arī Holmsenus, viņš bija arī Hellisfitarā kopā ar Ilugi Melno un Stērli Labo, kad tur nogalēja astoņpadsmit alu iemītniekus. Viņi arī sadedzināja Audunu Smidkela dēlu viņa paša mājā Bergenē. — Otars apklusa un dziļdomīgi pamāja ar galvu, it kā būtu pavēstījis kaut ko ārkārtīgi svarīgu.

— Nu, un tad? — jautāja apmulsušais Bārnijs. — Ko tas viss nozīmē?

Otars palūkojās uz viņu un savilka pieri.

— Smidkels bija precējies ar Torodu, manu māsu.

— Protams, — teica Bārnijs. — Kā es to biju piemirsis! Tātad šim Torfi bija nesaskaņas ar tavu svaini, tas nozīmē — ar tevi, un tu nonāvēji viņu. Ir nu gan dzīve! Bet kas bija viņam līdzi?

Otars paraustīja plecus un, atbalstījies pret džipa priekšējo riteni, uzsvempās kājās.

— Vikingi, laupītāji. Gatavojās aplaupīt Angliju. Viņiem nepatika Torfi, jo viņš vispirms gribēja atbraukt uz šejieni, nevis doties uz Angliju. Tagad viņi brauks man līdzi pasirot pa Angliju. Viņi brauks ar manu jauno kuģi.

Viņš ar cirvi norādīja uz kuģi, kuru rotāja pūķa attēls, un dārdoši iesmējās.

— Bet tas, kas negribēja pievienoties jums?

— Tas ir Haki, Torfi brālis. Es padarīšu viņu par vergu. Pārdošu viņa paša ģimenei.

— Kas tie par puišiem! — teica Tekss. — Neatzīst nekādu runāšanu riņķī un apkārt.

— Tev taisnība, — Bārnijs apstiprināja, ar neslēptu izbrīnu skatīdamies uz vikingu, kas šajā brīdī šķita īsts milzis. — Kāp džipā, Otar, mēs aizvedīsim tevi uz mājām.

— Otars brauks ar čipu, — vikings iepriecināts teica, iemeta mašīnā cirvi un vairogu un tad ielēca kabīnē.

— Tikai ne šofera vietā, — teica Tekss. — Visam savs laiks.

Starp kuģī atrastajām mantām bija ducis alus muciņu, no kurām lielākā daļa atlauztas stāvēja pie mājas, kur jau gāja vaļā dzīres. Likās, ka mājinieki netur ļaunu prātu uz nesenajiem pretiniekiem, jo tie bija sajaukušies ar uzvarētājiem un neatpalika no tiem dzeršanā. Laikam vienīgi Haki, kas ar sasietām rokām un kājām gulēja zem sola, nepriecājās. Kņada un apsveikuma saucieni pavēstīja Otara ierašanos; viņš uzreiz gāja pie muciņas, kurai bija izsists dibens, pasmēla ar roku alu un sāka dzert. Kad kliedzieni apklusa, ārā ierūcās motors, un Bārnijs ieraudzīja pa krastu braucam uzņemšanas grupas džipu. Tas nobremzēja, apbērdams Bārniju ar sīku olīšu krusu, un no kabīnes laukā izliecās Dallass.

— Mēs kādas desmit minūtes, ja ne vairāk, mēģinājām sazināties ar tevi pa radio, — viņš teica.

Bārnijs palūkojās lejup uz savu radio un ieraudzīja, ka tas ir izslēgts.

— Viss kārtībā, — viņš sacīja. — Es aiz pārskatīšanās biju to izslēdzis.

— Toties nometnē gan viss nav kārtībā, tāpēc es mēģināju tevi izsaukt…

— Ko? Ko tu ar to gribi teikt?

— Rafs Houks gāž podus. Viņš atgriezās pagalam satraukts, neskatīdamies, kur liek kāju. Viņš uzdrā- zās virsū aitai — zini, tās ir tādas netīri pelēkas, izskatās pēc klinšu bluķiem —, pakrita un salauza kāju.

— Tu gribi man iestāstīt, ka trešajā filmēšanas dienā … mans galvenais aktieris salauzis kāju?

Dallass ar zināmu līdzjūtību ieskatījās Bārnijam acīs un lēni pamāja ar galvu.

9

Ap Rafa Houka vagoniņu bija salasījies pūlis, un Bārnijam vajadzēja lauzt sev ceļu ar elkoņiem.

— Izklīstiet! — viņš uzkliedza. — Tā nav nekāda izrāde! Dodiet man ceļu!

Rafs gulēja gultā, seja viņam bija pelēcīga un klāta ar sviedru lāsītēm. Mugurā viņam vēl joprojām bija vikinga kostīms. Labā kāja lejpus ceļa bija nosaitēta, baltajai marlei cauri sūcās asinis. Galvgalī stāvēja medicīnas māsa, ģērbusies kā pienākas, un gatava rīkoties.

— Kā viņam ir? — Bārnijs jautāja. — Vai tas ir nopietni?

— Cik nopietns lūzums vien var būt, — medicīnas māsa atbildēja. — Misteram Houkam ir sarežģīts tibia, tas ir, apakšstilba lūzums, un kaula gals izdūries cauri ādai.

To dzirdēdams, Rafs, acis neatvēris, teatrāli ievaidējās.

— Laikam nav tik traki, — ar izmisuma pieskaņu balsī sacīja Bārnijs. — Salieciet kaulu kopā, un viņš drīz vien būs uz pekām …

— Mister Hendrikson, — dzedri sacīja medicīnas māsa, — es neesmu ārsts, tāpēc nevaru noteikt pacientam ārstēšanas kursu. Es sniedzu viņam pirmo palīdzību — uzliku uz ievainojuma sterilu saiti, lai novērstu saindēšanu, un iešļircināju pacientam kaut ko, lai mazinātu sāpes. Savu es esmu izdarījusi. Bet tagad es gribētu zināt, kad ieradīsies ārsts.

— Ārsts, protams, parūpēsies par slimnieku. Kur ir mana sekretāre?

— Jā, mister Hendrikson, — stāvēdama durvīs, atsaucās sekretāre.

— Betij, ņem pikapu, kas gaida tepat ārā, Tekss tevi aizvedīs. Dabū rokā profesoru Hjūitu un pasaki, lai viņš tevi uz platformas nogādā atpakaļ studijā, nezaudējot ne minūti laika. Viņš zina, kas jādara. Tur uzmeklē mūsu ārstu un tūlīt ved viņu šurp.