Fantastiskā sāga

Viņš apzinājās, ka, aizvērdams vagoniņa durvis, aizver durvis visai filmai. Un arī savai karjerai. Rafs nepiekāpsies, par to varēja nešaubīties. Maz kas cauri šai miesai un kauliem iespiedās viņa niecīgajās smadzenītēs, bet, ja iespiedās, tad neizdzēšami. Bārnijam nebija izdevies piedabūt šo kretīnu ar pārmērīgi attīstītajiem muskuļiem doties uz kādu aizvēsturisku salu un paārstēties, un tas nozīmēja, ka ar filmu ir cauri.

Bārnijs paklupa un, pacēlis galvu, ieraudzīja, ka, pašarti nemanot, ir izgājis cauri nometnei un iznācis pie jūras. Viņš bija viens uzkalnā, kas pacēlās pāri krastam un līcim. Saule jau slīga uz apvāršņa pusi, apliedama zemu mākoņu sloksni ar zeltainu gaismu, kas atstarojās no ūdens virsmas, ņirbēdama nemierīgajos viļņos. Bārnijs ienīda šo pirmatnējo, skaisto pasauli bez nevienas dzīvas dvēseles, ienīda visu ap sevi. Ieraudzījis sev pie kājām akmeni, viņš pacēla un aizsvieda to, it kā jūra būtu spogulis, kuru viņš gribētu sasist drumslās. Bet sviezdams viņš savainoja roku, un akmens nokrita turpat oļos.

Tātad no filmas nekas neiznāks. Bārnijs skaļi izlamājās.

— Ko tu teici? — viņam aiz muguras noducināja Otars. Viņš apsviedās apkārt.

— Es teicu — taisies ka tiec, matainais stulbeni!

Otars paraustīja plecus un pastiepa milzīgo roku,

kurā turēja divas viskija pudeles.

— Man rādās, ka tev ir slikta dūša. Iedzer.

Bārnijs jau gribēja teikt kaut ko aizskarošu, bet tad,

atcerējies, ar ko runā, atbildēja: «Paldies,» — un paņēma atkorķēto pudeli. Krietni iestiprinājies, viņš jutās labāk.

— Es nācu šurp pēc savas dienas devas, pēc vienas pudeles, bet tad Dallass pateica, ka izmaksāšot man vēl vienu pudeli par šīsdienas kauju. Tā bija liela diena.

— Pareizi, liela diena. Iedod pudeli. Tā ir pēdējā diena, jo filma ir pabeigta, pagalam, kaput. Vai tu zini, ko tas nozīmē?

— Nē, — Otars gari noguldzināja.

— Nē … Kā lai tu, nesamaitāts dabas bērns, zinātu! Lai cik tas ērmoti, bet es nudien tevi apskaužu.

— Es neesmu nekāds dabas bērns. Bija cilvēks vārdā Tords Zirga Galva, viņš bija mans tēvs.

— Es tevi, nudien, apskaužu tāpēc, ka tev ir sava pasaule un tu esi tās saimnieks. Stipra roka, neremdējamas slāpes, laba apetīte un nekādu šaubu. Turpretī mēs dzīvojam pastāvīgās šaubās par sevi, un es varu galvot, ka tu pat nezini, ko nozīmē šis vārds.

— Šaubas par sevi? Kaut kas līdzīgs sjālfsmord[13]?

— Protams, ka nezini.

Vikings jau bija nosēdies zemē, un Bārnijs atkrita blakus, lai būtu vieglāk aizsniegt pudeli. Saule bija norietējusi, un sarkanā josla pie apvāršņa pārgāja pelēkā, līdz viņiem virs galvas satumsa pavisam.

— Mēs taisām filmu, Otar, lūk, ko mēs darām. Laika kavēklis un lielais bizness saplūduši kopā. Nauda un māksla nesajaucas, bet mēs kopš laika gala jaucam tās kopā. Es nodarbojos ar to jau tad, kad vēl staigāju īsās plīša bikšelēs, un tagad, sasniedzis briedumu, četrdesmit piecus gadus, esmu pateicis ardievas kino. Tāpēc, ka bez šā šedevra «Climactic» noies dibenā, bet līdz ar viņiem dibenā noiešu arī es. Bet vai tu zini, kāpēc?

— Iedzer vēl.

— Lai iet. Es tev pateikšu, kāpēc. Tāpēc, ka savā ilgajā un raibajā mūžā esmu uzņēmis septiņdesmit trīs filmas un katra no tām tika momentā aizmirsta. Ja es aizeju no «Climactic», man ir beigas, jo netrūkst producentu un režisoru, kas ir labāki par mani un pretendēs uz to pašu darbu, uz kuru pretendēšu es.

Otars cēli un valdonīgi kā ērglis paskatījās uz jūru, pasmaidīja un nožagojās. Bārnijs piekrītoši pamāja ar galvu un atkal ķērās pie pudeles.

— Tu esi gudrs cilvēks, Otar. Es pateikšu tev to, ko es līdz šim nevienam neesmu teicis, tāpēc ka esmu piedzēries par tavu dienas algu un tu droši vien saproti labi ja vienu vārdu no desmit. Vai zini, kas es esmu? Es esmu viduvējība. Vai tu apjēdz, cik tā ir briesmīga atzīšanās? Ja tu esi lempis, drīz vien tu to uzzini, tevi atlaiž no visām vietām, un tu ej strādāt benzīna tankā. Ja tu esi ģēnijs, tu uzzini arī to, un tavs dzīves ceļš ir skaidrs. Bet, ja tu esi viduvējība, tu nekad nespēj pilnīgi ticēt tam, tu uzvel visu vainu apstākļiem un mēģini uztaisīt vēl vienu filmu, kamēr ir gatavi septiņdesmit trīs kinodraņķi, bet septiņdesmit ceturtā vairs nebūs. Bet vissmieklīgākais ir tas, ka šī septiņdesmit ceturtā filma varētu iznākt laba, kā dievs debesīs, tā atšķirtos no pārējām. Viss pagalam. Filma ir mirusi, vēl nepaguvusi piedzimt, nabaga filma nodota kinematogrāfijas aizmirstībā. Filma ir mirusi, filmas vairs nav …

— Kas ir filma?

— Es jau teicu — mākslas darbs. Laika kavēklis. Tāda kā jūsu tā saucamās sāgas …

— Es nodziedāšu vienu dziesmu no sāgas. Es dziedu labi.

Otars piecēlās, iedzēra malku, lai iztīrītu rīkli, un sāka dziedāt pērkonīgā balsī, kas saplūda ar bangu šalkām:

Cērt, cērt, šķēp,

Vietu manā sirdī, kur mājo tārps!

Mani sadusmotie dēli atriebsies.

Nāve nepazīst baiļu. Valkīras balss

Aicina jaunus viesus Odina ela zālē.

Atnāk nāve. Pie galda dzīro.

Dzīve ir galā. Es smiedamies mirstul

Otars uz brīdi apklusa, tad ieaurojās vēl skaļāk, sirdīgāk.