Fantastiskā sāga

— To dziedāja Ragnārs pirms tam, kad karalis Aella viņu noslepkavoja un Aella nomira. Cik žēl, ka es viņu nenonāvēju!

Otars padraudēja ar dūri nelāgajām debesīm.

Bārnijam acu priekšā viss griezās, bet viņš atklāja, ka, aizvēris vienu aci, pietiekami labi redz ar otru. Otars savā ādas apģērbā, plīvojošiem matiem un saulrieta pēdējās atblāzmas sārtumu vaigā pacēlās pār viņu kā milzis cilvēces rītausmā. Sāga bija viņam viss, vienlaikus dzīve un māksla. Dziesma bija kauja, bet kauja kļuva par dziesmu.

Doma, kas pavīdēja Bārnijam, bija tik negaidīta, ka viņam aizrāvās elpa.

Kāpēc gan ne? Ja viņš nebūtu piesūcies, dzerdams viskiju senās jūras krastā ar cilvēku, kas bija miris pirms tūkstoš gadiem, tas viņam nekad nebūtu iekritis prātā. Kāpēc gan ne? Ja visa jezga ar šīs filmas uzņemšanu bija gatavais trakums, kāpēc nepielikt tam tādu pašu punktu? Viņa rokās bija brīvība un vara, un viņam tik un tā bija vakars. Kāpēc ne?

— Nāc man līdzi, — Bārnijs teica, uzrausdamies kājās un raudzīdams piecelt arī nekustīgo vikinga blāķi.

— Uz kurieni? — Otars jautaja.

— Skatīties kino. — Otars nebija izkustināms. — Tad ejam pēc viskija.

Tas Otaram patika jāti labāk, un viņi kopā devās atpakaļ uz nometni; Bārnijs pa reizei atbalstījās pret savu ceļabiedru, kas diezin vai to maz manīja.

— Vai paraugi gatavi? — Bārnijs jautāja, iebāzis galvu laboratorijas vagoniņā.

— Pašreiz ņemam ārā no žāvētāja, mister Hendrikson, — atbildēja tehniķis.

— Labi. Uzvelciet ārpusē ekrānu, un tūlīt paskatīsimies tos. Vispirms parādiet vakardienas porciju, pēc tam to, ko uzņēmām šodien.

— Bet viskijs? — Otars jautāja.

— Jā, jā. Pasēdi tepat, es atnesīšu, — Bārnijs atbildēja.

Nebija viegli tuvumā atrast savu vagoniņu; piedevām vēl visur pa kājām mētājās daždažādas grabažas; bez tam radās problēma, kā sameklēt īsto atslēgu. Kad Bārnijs atgriezās ar pudeli, ekrāns jau bija uzvilkts un saliekamie krēsli nolikti. Viņi ar Otaru ērti apsēdās, nolika pudeli pa vidu, projektors iedūcās, un viņi sāka skatīties filmu šajā brīnumainajā teātrī ar zvaigžņotām debesīm jumta vietā.

Sākumā Otars nekādi nespēja uztvert uz ekrāna projicējamos kadrus kā filmu, viņa netrenētā acs nesaistīja kustīgos attēlus ar īstenību. Tomēr viņš nebija galīgs nepraša tēlotājā mākslā, viņš pazina gan trīs dimensijas pēc kokgriezumiem, gan divas dimensijas pēc zīmējumiem, un, ieraudzījis uz ekrāna krastu un savu mājokli, viņš aiz pārsteiguma iekliedzās.

Vakariņas jau gāja uz beigām, un gandrīz visa uzņemšanas grupa pienāca tuvāk, lai paskatītos paraugus. Bet tie, kas kauju nebija redzējuši, zināja visu par vikingu uzbrukumu, un, kad uz ekrāna parādījās kuģis, bija dzirdami čuksti un nopūtas, kuras laiku pa laikam pārtrauca Otara dusmu rēcieni. Kad kuģis piestāja krastā un sākās kauja, iestājās kapa klusums. Uzņemšanas leņķis bija labs, kadri asi, detaļas tik skaidras, ka bija gandrīz neizturami skatīties. Pat Bārnijam, kas visu laiku bija atradies krastā, pa augumu sāka tekalēt skudriņas, kad parādījās asinīm noplūdušais vikings, kas vilkās augšā uzkalnā tieši virsū kamerai, aizvien tuvāk un tuvāk.

Izgrūdis kaujas saucienu, Otars metās pie ekrāna, nogāza to un sapinās audumā, saplēsdams to un metāla rāmi. Izcēlās kliegšana, viens no mehāniķiem atnesa un ieslēdza nelielu prožektoru. Lins mēģināja pielēnot vikingu, bet citi palīdzēja viņam izpiņķēties no saplosītā ekrāna. Kamēr turpinājās šis tracis, nometni apspīdēja automašīnas starmeši un pēc brīža prožektora gaismā ieripoja balta ātrās palīdzības mašīna ar uzrakstu «Losandželosas grāfistes slimnīca» uz sāniem.

— Ellīgi grūti kādu te atrast, — teica šoferis. — Jums, kinoļaudīm, ir patiešām lieli uzņemšanas paviljoni. Nekad nebūtu domājis, ka to visu var sabāzt uz vienas skatuves.

— Ko jūs gribat? — jautāja Bārnijs.

— Mani izsauca. Es atbraucu pēc pacienta, ar salauztu kāju, viņu sauc Houks.

Bārnijs pārlaida acis apklusušajam pūlim un ieraudzīja sekretāri.

— Parādi viņiem ceļu uz Rafa vagonu, Betij. Un nodod viņam manus labākos novēlējumus. Pasaki, ka es ceru uz viņa drīzu atgriešanos, un tādā garā.

Betija gribēja kaut ko bilst, bet nevarēja atrast vārdus. Piespiedusi pie sejas mutautiņu, sekretāre ātri piegāja pie mašīnas un iekāpa tajā. Vēl joprojām valdīja klusums, un daudzi vairījās saskatīties ar Bār- niju. Viņš plati un noslēpumaini pasmaidīja un jautri pamāja ar roku.

— Rādiet tālāk! — viņš pavēlēja. — Uzvelciet citu ekrānu, un izskatīsim paraugus līdz galam.

Kad pēdējā filma bija izlaista caur projektoru, Bārnijs nostājās pie apgaismotā ekrāna un pielika roku pie acīm.

— Es neredzu, kas te ir … Džīno, vai tu te esi? Un Emorijs? — Meklētie atsaucās. — Labi, tūlīt izmēģināsim. Uzstādiet tur kādu prožektoru.

— Ir jau nakts, mister Hendrikson, — tumsā kāds ieteicās.