Fantastiskā sāga

«piecelies un atbrīvo savu draugu, kuru ienaidnieki rīt nogalinās. Piecelies!»

Pēdējo vārdu Bārnijs izšņāca kā pavēli, un Otars, ļaudams nokrist aizmirstajai pudelei, vienā mirklī bija kājās.

— Paskaties, Otar, paskaties apkārt, un tu ieraudzīsi sargu. Uzmanīgi, lūk, viņš!

Otars jau bija iedzīvojies stāstā. Viņš zemu pieliecās, paglūnēja gar stūri un parāvās atpakaļ.

— Tur stāv sargs ar muguru pret tevi. Pielien viņam klāt, Otar, un klusi nožņaudz viņu. Sagrāb viņu aiz rīkles tā, lai viņš mirstot neizdveš ne skaņas. Ej uzmanīgi, kamēr viņš stāv ar muguru pret tevi.

Otars izlīda no paslēptuves, pieliecās vēl divtik zemu un klusi kā ēna sāka slīdēt pa izbraukāto zemi. Neviens nedz pakustējās, nedz bilda kādu vārdu. Bārnijs atskatījās un ieraudzīja blakus savu sekretāri, kas nenolaida acu no zaglīgi lienošā vikinga.

— Pusceļā Otars izdzirdēja troksni. Kāds nāca. Viņš paslēpās. — Otars nozuda tumsā, un Bārnijs čukstēja: — Ej pie viņa, Betij. Vienkārši paej garām pa kreiso pusi.

Bārnijs saņēma Betiju pie rokas un pagrūda uz priekšu.

— Otars paslēpās tumsā tieši tajā brīdī, kad garām pagāja kāda sieviete. Viņa bija pavisam tuvu, tomēr nepamanīja Otaru. Otars nogaidīja, līdz apklust soļi, tad atkal zagās uz priekšu, aizvien tuvāk un tuvāk, un metās virsū sargam!

Džīno vajadzēja ātri griezt kameru, lai neizlaistu no kadra vikingu, kas izslējās, skrēja — joprojām absolūtā klusumā — un gandrīz vai lidodams metās virsū manekenam. Ķivere aizvēlās prom, un vikings, sagrābis prožektora statīvu, ar vienu vienīgu kustību salieca to uz pusēm.

— Stop! — uzsauca Bārnijs. — Tāds bija stāsts, tieši tāds, kā tu parādīji. Nogalināji sargu un atbrīvoji savu draugu. Ļoti labi, nudien labi. Bet tagad parādīsim, kā mums patika šī izrāde.

Kamēr visi sajūsmā kliedza un svilpa, Otars, ātri mirkšķinādams acis, apsēdās un palēnām sāka apjaust, kur atrodas. Viņš paskatījās uz saliekto stieni, tad aizsvieda to un nosmīnēja.

— Tas bija labs stāsts, — viņš teica. — Tā Otars dara.

— Rīt es parādīšu tev paraugu, — apsolīja Bārnijs. — Kustīgās bildītēs tu redzēsi pats sevi un kā tu dari tādas lietas. Bet tagad pietiks, diena bija gara. Tekss, bet varbūt Dallass… lai viens no viņiem paņem džipu un aizved Otaru mājās.

Nakts kļuva dzestra, un pūlis ātri izklīda. Strādnieki novāca prožektorus un kameru. Bārnijs nolūkojās, kā aiz uzkalna nozūd džipa sarkanās uguntiņas, un tad paģida blakus stāvošo Džīno, kas smēķēja cigareti. Bārnijs arī izņēma cigareti.

— Kā tu domā? — viņš vaicāja.

— Es vispār nedomāju, — Džīno atteica, paraustīdams plecus. — Kā lai es zinu? Esmu tikai operators …

— Katrs operators, ar kuru man iznācis sastapties, ir bijis līdz sirds dziļumiem pārliecināts, ka viņš būtu labāks direktors nekā tie kretīni, ar kuriem viņam jāstrādā. Ko tu domā?

— Ja jau jūs jautājat, kādas ir manas domas, tad es teikšu, ka viņš vismaz ir labāks par to gaļas gabalu, kuru aiznesa prom, un, ja paraugi būs iznākuši tādi, kādus es domāju, jums varbūt piederēs gadsimta atklājums. Vienpadsmitā gadsimta atklājums, protams. Runā vēl par metodi!

Bārnijs ar knipi aizraidīja cigareti tumsā.

— Es domāju gluži tāpat, — viņš teica.

Bārnijam vajadzēja pacelt balsi, lai pārkliegtu lietus gāzes dārdoņu uz vagoniņa jumta.

— Vai jūs esat drošs, ka viņš apzinās, ko paraksta? — viņš jautāja, ar šaubām skatīdamies uz greizo krustu un pirkstu nospiedumu zem līguma.

— Absolūti, — atbildēja Jenss Lins. — Es nolasīju viņam kā angļu oriģinālu, tā tulkojumu vecnorvēģu valodā, un viņš visam piekrita un pēc tam liecinieku klātbūtnē visu parakstīja.

— Es ceru, ka viņš nekad nenogrābs labu advokātu. Saskaņā ar līgumu viņš, galvenās lomas tēlotājs, saņem mazāk par jebkuru visā grupā, ieskaitot nēģeri, kas uzkopj tualetes telpas.

— Viņam nav ko gausties, viņš pats izvirzīja tādus noteikumus. Pudele viskija dienā un viena sudraba marka ik mēnesi.

— Bet ar to taču nepietiek pat viena zoba plombei!

— Neaizmirsīsim divu pasauļu atšķirīgo ekonomisko stāvokli, — teica Jenss, it kā atrastos auditorijas priekšā, un pamācoši pacēla pirkstu. — Šā laikmeta ekonomika balstās galvenokārt uz preču apmaiņu un tirdzniecību, tā tikpat kā nepazīst naudu. Tāpēc sudraba markai ir daudz lielāka vērtība, kuru grūti salīdzināt ar mūsu masveidā ražotā sudraba cenu. Labāk aplūkot tās pirktspēju. Par vienu sudraba marku var nopirkt vergu. Par divām markām …

— Es jau visu sapratu, pietiek. Man ir svarīgāk, vai viņš paliks pie mums līdz filmēšanas beigām.

Jenss paraustīja plecus.

— O, tā ir ļoti laba atbilde. — Bārnijs ar īkšķi paberzēja sāpošos deniņus un pa logu pavērās uz svina pelēkajām debesīm un krītošo lietus aizkaru. — Gāž nu jau otro dienu … Vai tiešām nepārstās?

— To jau varēja gaidīt. Neaizmirstiet, ka, lai gan vienpadsmitajā gadsimtā laiks ir siltāks nekā divdesmitajā Mazā Klimatiskā Optimuma dēļ, mēs tomēr atrodamies Ziemeļatlantijā, apmēram uz piecdesmit devītā ziemeļu platuma grāda, un lietus te…