Fantastiskā sāga

— Tu esi satriecošs, — teica Bārnijs. — Tu izskaties tik labi, ka man gribētos uzņemt tevi vēl kādu reizi. Tev taču patīk skatīties uz savām bildēm, vai tā nav?

— Laba doma. Bildēs es izskatos labi.

— Pareizi. Tagad pateikšu, ko es gribu no tevis. — Bārnijs aizvēra durvis uz istabu. — Es būšu iekšā ar kameru. Tu stāvi te un atver durvis … lūk, tā.. un, kad tās ir līdz kājai vaļā, tu paskaties uz gultu … lūk, tā … un rāmi pasmaidi. Tas ir viss, kas tev jādara.

— Izklausās muļķīgi. Labāk uzņem mani tepat uz vietas.

— Es augstu vērtēju tavu priekšlikumu, Otar, tomēr man gribētos darīt pēc sava prāta. Galu galā tu katru dienu saņem pa pudelei un marku mēnesī, tā ka tev jāpacenšas to nopelnīt.

— Pareizi gan — katru dienu. Kur ir šodienas pudele?

— Dabūsi, kad būsi pabeidzis darbu, bet pagaidam mēs pat neesam vēl sākuši. Stāvi te, es ar kameru nostāšos otrā pusē.

Viņš noņēma kapuci un iegāja kambarītī.

Pēc ilgas skaidrošanas un vairākiem neveiksmīgiem mēģinājumiem Otars beidzot laikam saprata, ko no viņa grib, durvis atkal tika aizvērtas, un Bārnijs deva signālu. Objektīvs lūkojās tumšajā guļamtelpā un kamera dūca, kad durvis atsprāga vaļā. Viens no rokturiem palika Otaram rokā, un viņš to nometa zeme.

— Velns parāvis! — viņš norūca,

Bārnijs smagi nopūtās.

— Gluži tā šis skats nav jāspēlē, — viņš aizrādīja. — Tev jāiejūtas lomā, Otar. Tu esi pārradies mājās negaidot, tu esi noguris. Tu atver durvis, lai ietu gulēt, paskaties, ieraugi guļošo Gudridu, un tavā sejā parādās smaids.

— Uz šīs salas nav nekādas Gudridas.

— Par Gudridu sauc Slaitiju šajā filmā. Tu taču pazīsti Slaitiju.

— Protams, bet viņas taču te nav. Es teiktu, ka tas viss ir ļoti stulbi, Bārnij.

Bārnijs gadu gadiem bija dīdījis vienaldzīgus un sliktus aktierus, tāpēc Otara iebildumus laida gar ausīm.

— Drusku pagaidīsim un pamēģināsim vēlreiz, — viņš sacīja.

Šoreiz otrā pusē bija dzirdama čaboņa, rūkšana un gaušanās, beidzot durvis atkal atvērās, bet jau nedaudz lēnāk, un Otars pabāza galvu. Viņš drūmi blenza objektīvā, tad paskatījās uz gultu, un viņa sejas izteiksme pamazām kļuVa citāda. Grumbas izlīdzinājās, mutes kaktiņi savilkās uz augšu laimīgā smaidā, acis plati iepletās. Viņš izstiepa roku.

— Stop! Šoreiz bija ļoti labi, — Bārnijs teica, mezdamies pie gultas un ātrāk par Otaru izceldams no tās viskija pudeli. — Es pataupīšu to tev. Vai-ī!

Vikings sagrāba viņa roku, un Bārnijam šķita, ka plauksta iekļuvusi hidrauliskās spiedes žņaugos; pudele izkrita no ļenganajiem pirkstiem. Bārnijs gāja atpakaļ, berzēdams saspiesto roku un prātodams, vai, sadalot lomas, tomēr nav kļūdījies.

Bija atnākusi Slaitija, un, kad gumijas zābaki, lietusmēteļi un plastmasas jardi bija novilkti, viņa drebēdama stāvēja basām kājām vienā caurspīdīgā naktskreklā. Zem tā bija pavilkts dziļi izgriezts un caurspīdīgs miesas krāsas triko, un efekts bija graujošs.

— īsts vienpadsmitā gadsimta tērps, īsts, — dzēlīgi sacīja Jenss Lins un aizgāja. Otars laimīgi sūca no pudeles viskiju un nelikās zinis par apkārtējiem.

— Man ir auksti, — teica Slaitija.

— Ieslēdziet elektrisko sildītāju virs gultas, — Bārnijs pavēlēja. — Četrdesmit trešais dublis, Slaitij. Lien maisā un aizver durvis. Iekšā ir silti diezgan.

— Es negribu saķert plaušu karsoni.

— Ar tādu izolāciju, mījā, tas nav iespējams.

Tas bija īss skats, tikai dažas sekundes uz ekrāna, bet, filmu uzņemot, viss prasa laiku, un, kad viņi bija beiguši, Otars jau bija izdzēris puspudeli un laimīgs kaut ko dziedāja pie sevis kaktā.

— Sākam! Piecdesmit piektais dublis, un tu arī, Otar, ja tu būtu tik laipns un uz brīdi šķirtos no savas algas, — teica Bārnijs.

Viskijs bija padarījis Otaru rāmu. Viņš pieslāja klāt un paraudzījās uz gultu, kur, kārdinoši izstiepusies zem vikingu-amerikāņu segas, gulēja Slaitija.

— Viņa ir nogurusi? — Otars vaicāja. — Pārāk daudz uguņu, grūti gulēt.

— Jauki, ka tu esi tik uzmanīgs, bet mēs vēl filmējam. Lūk, kas tev būs jādara. — Bārnijs nostājās pie gultas, — Tu vispār esi atvēris durvis un skaties uz gujošo meiteni. Tad tu lē,ni pastiep roku un skar viņas matus. Viņa pamostas un sabijusies paraujas atpakaļ. Tu smejies, apsēdies uz gultas malas, pievelc meiteni sev klāt un skūpsti. Sākumā viņa pretojas, grūž tevi prom, bet tad naids pārvēršas mīlestībā, viņa apvij rokas tev ap kaklu un arī skūpsta tevi. Tava roka lēni slīd uz lencītes pusi — nesajauc ar to otru, kas ir pielīmēta, — un tu lēni novelc to meitenei no pleca. Tas ir viss. Ar to mēs beigsim, pārējo ļausim iztēloties skatītājiem pašiem, jo iztēle viņiem darbojas labi. Tā, vispirms pamēģināsim bez kameras.

Tas bija nogurdinošs darbs, jo Otars neizrādīja ne mazāko interesi par Slaitiju, bet visu laiku skurstījās uz pudeli, lai būtu drošs, ka neviens to nav aizticis, un Bārnijs nosvlda, mēģinādams padarīt vikinga kustības kaut cik ticamas. Beidzot pudeli nolika gultas stūrī, ārpus kameras redzeslauka, tā ka Otars vismaz skatījās vēlamajā virzienā.

Bārnijs iedzēra malku ūdens, kas garšoja pēc ķimikālijām, un vēlreiz nostādīja Otaru pie līnijas, kas bija novilkta uz grīdas.