Fantastiskā sāga

— Jums jāsaprot, ka mana informācija par šo periodu ir visai ierobežota. Taču doktors Lins ir kompetents vēsturē, un viņam ir visas sāgas par Vinlandes atklāšanu un apmetnēm, un es paturēju vērā viņa norādījumus. Nebija viegli atrast piemērotu vietu izkāpšanai malā — Ņūfaundlendas un Jaunskotijas krasti, maigi sakot, ir izroboti — tomēr mums laimējās. Mēs plaši izmantojām motorlaivu, tā ka varat man ticēt, ka meklēts tika ar vislielāko rūpību.

— Ko jūs atklājāt?

— Neko.

— Tieši to es gribēju zināt, — teica Bārnijs, pastumdams vēl tālāk šķīvi ar franču gaumē cepto tri- lobītu. — Ja jums nav iebildumu, paaiciniet šurp doktoru. Man gribētos uzzināt par to kaut ko vairāk.

— Tiesa kas tiesa, — drūmi apstiprināja Jenss Lins, — Ziemeļamerikā nav norvēģu apmetņu. Tas ir vissatraucošākais fakts. Mēs apskatījām visas iespējamās apmetņu atrašanās vietas, sākot ar desmito un beidzot ar trīspadsmito gadsimtu, un neko neatradām.

— Kāpēc jūs domājat, ka tur vispār nekā nav?

Linam iepletās nāsis.

— Atļaujiet jums atgādināt, ka pēc Vinlandes kartes atklāšanas reti kāds šaubījās, ka tieši norvēģi atklājuši un izpētījuši Ziemeļameriku. Ir pierādīts, ka 1121. gadā bīskaps Eiriks Gnupsons braucis uz Vin- landi. Sāgās minēti daudzi braucieni un tur nodibinātās apmetnes. Pagaidām vēl apšaubāmas ir vienīgi ziņas par apmetņu precīzu atrašanās vietu, un tās atrašana arī bija mūsu meklējumu galamērķis. Tā kā sāgās minētās Helulandes un Marklandes atrašanās vietas dažādos avotos ir atšķirīgas, tad mums vajadzēja izpētīt piekrasti tūkstošiem jūdžu garumā. Ge- torns-Hārdijs uzskata, ka Longailendas līcis ir tas pats Straumsfjords un ka Hopa atrodas Hudzonas upes grīvā. Turpretī citi speciālisti ir tādās domās, ka vikingi izkāpuši malā tālāk uz ziemeļiem, Storms un Bebkoks dod priekšroku Labradorai un Ņūfaundlendai, bet Mouets pat novieto Hopu …

— Pagaidiet, doktor, — Bārnijs viņu pārtrauca. — Mani neinteresē jūsu teorijas. Jūs gribat man teikt, ka neesot atraduši ne apmetnes, ne arī pierādījumus, ka tādas būtu pastāvējušas?

— Neesam atraduši, bet…

— Tātad visas šīs autoritātes maldās?

— Nu … tā iznāk, — teica Lins un apsēdās pagalam satriekts.

— Nezūdieties par to, doktor, — Bārnijs teica, sniegdams tasi, lai oficiante atkal ielietu viņam kafiju.

— Uzrakstiet grāmatu par to, un jūs kļūsiet par jaunu autoritāti. Tagad daudz svarīgāk ir izlemt, ko lai darām tālāk. Atļaujiet atgādināt, ja jūs pēdējā laikā neesat pārlasījuši scenāriju, ka tā nosaukums ir «Vikings Kolumbs» un ka tā ir sāga par Ziemeļamerikas atklāšanu un pirmās norvēģu apmetnes nodibināšanu. Tātad ko lai mēs tagad darām? Mēs bijām paredzējuši pārvietot uzņemšanas grupu uz vikingu apmetnēm un pabeigt filmu tur. Taču nekādu apmetņu nav. Ko nu?

Jenss Lins pakodīja pirkstu, tad pacēla galvu.

— Mēs varam doties uz Norvēģijas rietumu piekrasti. Tur ir norvēģu apmetnes, un ir vietas, kas maz atšķiras no Ņūfaundlendas piekrastes.

— Vai tur ir daudz indiāņu, kurus mēs varētu izmantot kauju skatos? — Bārnijs jautāja.

— Nav neviena paša.

— Tad par to nevar būt runas. Labāk pavaicāsim vietējo apstākļu pazinējam. — Bārnijs paskatījās apkārt un ieraudzīja Otaru, kas pretējā stūrī ņēmās gar kūpošu trilobītu kaudzi. — Pieejiet klāt, Jens, un patraucējiet viņu, pasakiet, ka otro un trešo viņš varēs nolocīt vēlāk.

— Jums vajadzīgs Otars? — vikings jautāja, pie- lumzādams klāt un smagi atmezdamies uz sola.

— Ko tu zini par Vinlandi? — Bārnijs jatitāja.

— Neko.

— Tu gribi teikt, ka nekad neesi par to dzirdējis?

— Es, protams, esmu dzirdējis, ka skaldi sacer sāgas par to, un esmu runājis ar Leifu Eriksonu par viņa ceļojumu. Bet es nekad neesmu redzējis Vinlandi un neko nezinu par to. Kādreiz braukšu uz Islandi, bet no turienes uz Vinlandi, lai tur kļūtu stāvus bagāts.

— No kā? No zelta? Sudraba?

— No koka, — Otars atteica, neslēpdams nicinājumu pret tiem, kas nezina tik vienkāršas lietas.

— No Grenlandes apmetnēm, — paskaidroja Jenss Lins. — Tur ir briesmīgs koku bads, it īpaši trūkst kuģu būvei nepieciešamo cieto sugu. Ja kāds aizvedīs uz Grenlandi koku kravu, tas kļūs laimīgs cilvēks.

— Tātad, lūk, kur jums ir atbilde, — teica Bārnijs pieceldamies. — Līdzko būsim beiguši filmēt, mēs samaksāsim Otaram un viņš dosies uz Vinlandi. Mēs aizlēksim uz priekšu laikā un sagaidīsim viņu. Mēs uzņemsim ierašanos, dažus okeāna skatus, lai parādītu braucienu, un visbeidzot šķiršanos. Otara ļaudis uzceļ apmetnē pāris būdeles, mēs ar gliemežvāku rotu uzpērkam vietējo cilti, lai tā nosvilina būdas, un filma beidzas.

— Laba doma. Vinlandē ir daudz koku, — teica Otars.

Jenss Lins gribēja iebilst, tad paraustīja plecus.

— Kas tad es tāds esmu, lai žēlotos? Ja viņš ir tāds muļķis, ka ir ar mieru palīdzēt jums dabūt gatavu filmu, kādēļ lai es spurotos pretī? Es gan nezinu sāgas par tāda Otara ceļojumu uz Vinlandi, bet, tā kā pēdējā laikā arī citu sāgu ticamība liekas apšaubāma, tad es domāju, ka man nav ko gausties.

— Iešu pabeigt lenču, — teica Otars.

Bārnijs izgāja ārā un ieraudzīja, ka sekretāre gaida viņu ar veselu aktu vāku klēpi.