Fantastiskā sāga

— Es negribēju traucēt jūs, — viņa sacīja.

— Kāpēc gan ne? Pēc tā, ko es nupat notiesāju, mana gremošana nekad vairs neieies normālās sliedēs. Vai tu zini, kas ir trilobīti?

— Nūja. Tādi lieli pretekļi, kurus mēs ķērām Santa- katalinā. Tas ir bezgala uzjautrinoši. Tos ķer naktī laternas gaismā, cep veselus un ēd ar alu. Jums vajadzētu … -

— Man nekā nevajag. Par ko tu gribēji ar mani runāt?

— Par tabulām, it īpaši par vīkendu reģistrāciju. Redziet, visi, kas ietilpst uzņemšanas grupā, visi, iz

ņemot jūs, pavadīja sestdienas un svētdienas Katalinā. Visās šajās piecās nedēļās, kamēr mēs atrodamies te, jums nav bijis nevienas brīvdienas.

— Neraizējies par mani, dārgā Betij. Man nenāk ne prātā atpūsties, kamēr filma nebūs gatava. Kas tad tevi uztrauc?

— Daži pērļu zvejnieki gribētu palikt Katalinā ilgāk par divām dienām. Viņi pieprasa četras dienas, bet nākamajā nedēļā ir ar mieru strādāt sestdienu un svētdienu. Manās tabulās tāpat ir liels juceklis, bet, ja tam piekrīt, tad es sapīšos galīgi. Ko lai es daru?

— Pavadi mani līdz Otara mājai, tas man būs treniņš. Iesim pa krastu. — Kāpjot lejā, Bārnijs klusēja. — Dari tā. Aizmirsti nedēļas dienas un skaiti vienīgi darba dienas. Katrs, kas nostrādājis piecas dienas pēc kārtas, nākamās divas var atpūsties. Ja viņi grib dabūt četras brīvas dienas, lai nostrādā desmit dienas pēc kārtas, tad no vienpadsmitās līdz četrpadsmitajai dienai viņi var būt brīvi. Atzīmes par viņu darba dienām būs tavā žurnālā un tabulās, tāpēc ka viņi atzīmē tās gan te, gan Katalinā. Tā kā divas vai četras brīvdienas nozīmē tikai piecu minūšu,ceļojumu ar laika mašīnu, visi strādā katru dienu bez pārtraukuma, un tas man ir galvenais. Reģistrē visu savā žurnālā, kā jau teicu, un, kad būsim mājās, es nokārtošu šo jautājumu ar L.M. un grāmatvedību.

Viņi gandrīz bija sasnieguši zemesragu un līci netālu no Otara būdas, kad aizmugurē parādījās džips, kas lēkāja pa grambām un taurēja kā negudrs.

— Kas tad nu? — jautāja Bārnijs. — Nekas labs nav gaidāms. Neviens nedrāžas pie manis ar labām vēstīm.

Viņš stāvēja kā īsta nelaimes čupiņa un gaidīja, kad džips piebrauks klāt. Pie stūres sēdošajam Dallasam izdevās nobremzēt tā, lai neapbērtu viņus ar akmeņiem.

— Līcī griežas iekšā kāds kuģis, — Dallass paziņoja. — Visi meklē rokā jūs.

— Tā, tu esi mani atradis. Kas tad nu? Vēl vairāk ' vikingu sirotāju nekā pagājušo reizi.

— Visu, ko zinu, es pateicu, — Dallass atbildēja, pašapmierināti košļādams sērkociņu.

— Tātad man bija taisnība — atkal nepatikšanas, — Bārnijs sacīja, kāpdams džipā. — Ej atpakaļ uz nometni, Betij, var gadīties, ka izceļas tracis.

Apbraukuši apkārt zemesragam, viņi tūlīt ieraudzīja lielu kuģi, kas, ceļavēja dzīts, pilnām burām nāca iekšā līcī. Visi kinoļaudis bija salasījušies uzkalnā aiz būdas, bet vietējie skrēja uz krastu, kur viņi plātījās un klaigāja.

— Atkal sāksies slaktiņš, — teica Bārnijs. — Un mans operators jau gatavs iemūžināt šo asinsizliešanu krāsainā lentē. Iesim lejā un mēģināsim šoreiz to novērst.

Džīno bija uzstādījis kameru pašā krastā, kur varēja uzņemt kā sagaidītāju pūli, tā tuvojošos kuģi. Kad tas piebrauca tuvāk, kļuva acīm redzams, ka stāvoklis ir labāks, nekā Bārnijs bija domājis, — visi norvēģi smējās un māja ar rokām, un viņiem nebija ieroču. Otars, atskrējis šurp, līdzko bija padzirdējis par kuģa tuvošanos, stāvēja līdz ceļiem ūdenī un kliedza pilnā rīklē. Kad svešie tuvojās krastam, lielā bura tika palaista zemāk un kuģis ar inerci iegriezās krastā un nodrebējis apstājās. Garš vīrs ar milzīgu rudu bārdu, kas bija stāvējis pie stūres aira, ielēca ūdenī netālu no Otara. Viņi skaļi sasveicinājās un apkampās.

— Pievelc klāt, — Bārnijs uzsauca Džīno. — Un man nebūs jāprasa atļauja vai jāmaksā viņiem kaut

vai viens cents, — viņš, laimīgi smaidīdams, piebilda, vērodams rosmi krastā.

Redzēdami, ka šoreiz iztiks bez vardarbības, kinoļaudis kāpa lejā. Kalpi vēla ārā mucas ar alu. Bārnijs piegāja pie Jensa Lina, kas noskatījās, kā Otars un atbraucējs, līksmi klaigādami, zvetē viens otram pa bicepsiem.

— Par ko viņi runā? — Bārnijs jautāja.

— Viņi ir veci draugi un saka viens otram, cik patīkami ir atkal satikties.

— To tāpat var redzēt. Kas ir tas sarkanbārdis?

— Otars viņu sauc par Torhallu, tātad tam jābūt Torhallam Gamlisonam no Islandes. Viņš ar Otaru ne vienu reizi vien ir devies laupīt, un Otars allaž atsaucies par viņu ļoti sirsnīgi.

— Bet par ko viņi kliedz tagad?

— Torhalls esot ļoti priecīgs, ka Otars nolēmis pirkt viņa kuģi, tāpēc ka viņš, Torhalls, gribot atgriezties Norvēģijā un šajā nolūkā varētu izmantot Otara kuģi. Tagad viņš pieprasa atlikušo naudu. -

Otars kaut ko atcirta.

— Šis vārds man nav jātulko, — sacīja Bārnijs. — Mēs esam nodzīvojuši te pietiekami ilgi, lai saprastu vismaz šo mazumiņu.

Kliegšana bija kļuvusi skaļāka, un vikingu balsīs jau ieskanējās pa griezīgam tonim.