Fantastiskā sāga

— Viņš ir liels putrotājs, — sacīja Cārlijs Cangs.

— Man ir rakstīts pavisam citādi.

— Lai paliek, kā ir, Cārlij. Katru reizi, kad viņš tik cieši turas pie teksta, es uzskatu, ka mums ir laimējies. — Bārnijs pacēla balsi. — Labi, šodienai pietiks. Augšā jāceļas pusastoņos, lai varam noķert rītausmu. Jens, Emorij, pirms aiziešanas pienāciet pie manis.

Viņi stāvēja uz vidusklāja netālu no krasta, un Bārnijs piecirta papēdi.

— Vai šī kārba tiešām var aizkulties līdz Ziemeļamerikai? — viņš jautāja.

— Par to nav ne mazāko šaubu, — atbildēja Jenss Lins. — Šie norvēģu knorri bija izturīgāki un ātrāki par Kolumba karavellām vai spāņu un angļu kuģiem, kas sasniedza Jauno Pasauli piecsimt gadu vēlāk. Šo kuģu vēsture ir labi izklāstīta sāgās.

— Neaizmirstiet, ka mēs nesen sākām apšaubīt dažu sāgu ticamību.

— Bet ir arī vēl citi pierādījumi. 1932. gadā tika uzbūvēta viena knorra kopija, tikai sešas pēdas gara, un šis kuģis devās uz rietumiem pa Kolumba pēdām, nobraukdams šo attālumu gandrīz pusotras reizes ātrāk. Ir daudz maldīgu uzskatu par šiem kuģiem. Piemēram, tie ar savām lielajām kvadrātveida burām varot iet tikai pa vējam. Īstenībā tie varēja — tas ir, var — iet arī pret vēju, ja tas ir līdz pieciem rumbiem.

— Es ticu jums. Bet kas te tā smird?

— Krava, — Jenss paskaidroja, norādīdams uz milzīgiem saiņiem, kas ar ādas saitēm bija cieši nostiprināti uz klāja. — Šiem kuģiem nav tilpņu, tāpēc visa krava atrodas uz klāja.

— Kas tā par kravu? Limburgas siers?

— Nē, lielākoties pārtika, lopbarība, alus un tamlīdzīgas lietas. Smirdoņa nāk no ādām, kas padarītas ūdensnecaurlaidīgas ar roņu taukiem, darvu un sviestu.

— Ļoti asprātīgi. — Bārnijs norādīja uz tumšu caurumu aiz masta. — Kas noticis ar rokas sūkni, kuru jūs gatavojāties uzstādīt? Šim kuģim jāsasniedz Vinlandē, citādi mums filmu neredzēt. Lai garantētu iznākumu, es gribu veikt visus iespējamos drošības pasākumus. Emorijs teica, ka sūknis būšot noderīgs uzlabojums, bet kur tad tas ir?

— Otars atteicās no sūkņa, — Jenss atbildēja. — Viņš ļoti šaubīgi skatījās uz to, baidījās, ka sūknis salūzis un viņi nespēs to salabot. Viņiem ir sava sistēma: viens cilvēks stāv akā un ar spaini smeļ ūdeni, otrs izlej to pār bortu ar šā koka ķekša palīdzību. Kaut šī sistēma liekas primitīva, toties tā ir droša.

— Kamēr pietiek spaiņu un cilvēku, bet to viņiem, protams, netrūkst. Labi, es to pērku. Es negribu mācīt Otaram viņa amatu, es vienkārši gribu būt drošs, ka viņš sasniegs ceļa mērķi. Bet kur ir tava navigācijas ierīce, Emorij?

— Tā iebūvēta korpusā, lai viņi nevarētu sabojāt, bet augšā ir tikai ciparnīca, pēc kuras stūrmanis vadīs kuģi.

— Vai tā darbosies?

— Kāpēc gan ne? Šie ziemeļnieki nav slikti jūras braucēji. Parasti viņu braucieni gan ir ļoti īsi, tā ka viņi nosaka kursu no viena punkta krastā līdz otram. Viņi zina okeāna straumju virzienus, pazīst jūras putnu paražas un paļaujas, ka putni- aizvedīs viņus līdz zemei. Bez tam viņi diezgan pareizi nosaka platumu pēc Polārzvaigznes augstuma virs apvāršņa. Palīdzībai, kuru mēs gribam viņiem sniegt, ir jāiekļaujas viņu lietotajā sistēmā un jāpapildina tā; no otras puses, ja mūsu ierīce atsakās paklausīt, tas nedrīkst novest pie traģēdijas. Visvienkāršāk būtu uzstādīt parasto magnētisko kompasu, bet tas viņiem liksies pārāk neparasts, bez tam uz šo kompasu nevar sevišķi paļauties tik tālu ziemeļos, kur daudz magnētisko anomāliju un starpība starp ģeogrāfisko un magnētisko polu ir tik ievērojama.

— Tāpēc tu to nedarīji. Bet ko tu esi izdarījis?

— Esmu ievietojis korpusā kuģa pakaļgalā žiro- kompasu, kuru baros nikāda baterijas. Mēs ieslēgsim to izbraukšanas brīdī, un bateriju pietiks vismaz vienam mēnesim. Tas ir žirokompasa jaunākais modelis, kuram pamatā mikroshēma. Šo bezprecesijas ierīci lieto raķetēs. Bet te, stūrmanim taisni priekšā, atrodas repetīrs. [17]

Bārnijs paskatījās caur biezo stiklu un skaidri redzēja baltu bultiņu uz melnas ciparnīcas fona. īstenībā uz ciparnīcas nebija nekā cita kā tikai liels balts punkts.

— Ceru, ka Otars šo daiktu novērtēs pareizāk nekā es, — viņš sacīja.

— Viņam tas patīk, — teica Emorijs. — Viņš ir pat stāvā sajūsmā. Ja es uzzīmēšu karti, varbūt jums kļūs skaidrāks.

Emorijs izņēma no kabatas pildspalvu un bloknotu un kaut ko ātri uzskicēja.

— Punktētā līnija ir sešdesmitais ziemeļu platuma grāds. Ievērojiet, ka tā ir paralēla kursam, kas jāietur Otaram, lai sasniegtu Fervelas ragu Grenlandes dienviddaļā, braucot uz rietumiem un pārbaudot platumu pēc Polārzvaigznes augstuma. Mēs nostādām žiro- kompasu tā, lai tas visu laiku rādītu uz Fervelu. Kad rādītāja bultiņa skar balto punktu — kā rādītājs, tā punkts ir pārklāts ar luminiscējošu vielu un naktī spīd —, kuģis brauc pareizā virzienā. Otars nonāks tieši Grenlandes dienvidu galā.

— Tur viņi paredzējuši pārziemot pie Otara radiem. Tiktāl viss būtu labi, bet kas būs pavasarī, kad viņi dosies tālāk? Šis sešdesmit grādu kurss novedīs viņus tieši Hudzona līcī.