Fantastiskā sāga

— Mums būs jāpārliek žirokompass citā vietā, — sacīja Emorijs. — Otars mūs gaidīs, mēs ieliksim jaunas baterijas un nostādīsim kompasu uz šejieni, uz Bellailas līci. Ap to laiku viņš jau ticēs instrumentam un turēsies pie tā norādītā kursa, kaut gan šoreiz kurss nebūs paralēls platumam. Lai nu kā, Austrum- grenlandes straume plūst tajā pašā virzienā un Otars to pazīst. Viņš bez grūtībām sasniegs vai nu Labra- doras, vai Ņūfaundlendas krastu.

— Labi, Otars atradīs Vinlandi, — teica Bārnijs.

— Bet kā mēs atradīsim viņu?

— Līdz ar baterijām ir iemontēts radioatbildētājs. Uztvēris mūsu radiosignālu, tas automātiski sūtīs atbildes signālu. Tad ir vieglāk par vieglu uzmeklēt kuģi ar radiopelengatora palīdzību.

— Izklausās diezgan pārliecinoši. Cerēsim, ka tā būs. — Bārnijs noskatīja zemo klāju un tievo mastu.

— Es neiedrošinātos ar šo kārbu laisties pāri līcim, bet es taču neesmu vikings. Rīt aizbraukšanas diena. Mēs esam beiguši filmēt uz salas. Rīt no rīta nolaidiet kuģi ūdenī, mēs pāris reizes iebrauksim ostā un izbrauksim no ostas, pafilmēsim no krasta un no kuģa. Pēc tam palaidīsim vaļā pasta balqdi, lai lido. Taviem aparātiem, Emorij, ir jādarbojas nevainojami, citādi mēs būsim spiesti palikt Vinlandē un saimniekot kopā ar indiāņiem. Ja es nevaru pārvest mājās gatavu filmu, man nav ribkādas jēgas braukt atpakaļ.

Džīno pacēla galvu kā spēļu velniņš un pamāja ar roku.

— Lai viņi sāk, es esmu gatavs.

Bārnijs pagriezās pret Otaru, kas stāvēja, nevērīgi atspiedies uz stūres aira, un teica:

— Nu, dod komandu.

Nogurušie matroži kaut ko drūmi nopurpināja, no jauna ķerdamies pie enkura spilves. Viņi pacēla un nolaida lielo buru un no agra rīta lavierēja pa līci, kamēr Džīno uzņēma kuģi dažādos rakursos. Enkura spilves spolei griežoties, ietaukotā valzirga ādas virve čīkstot līda pa caurumu masta galā un cēla augšā

smago audekla gabalu, kuru vel smagāku padarīja roņādas sloksnes, kas bija piešūtas, lai piešķirtu burai formu. Džīno pavērsa objektīvu pret buru, lai uzņemtu tās pacelšanu.

— Ir jau vēls, — ierunājās Otars. — Ja braucam prom šodien, tad jābrauc ātrāk.

— Mēs gandrīz jau esam pabeiguši, — Bārnijs mierināja viņu. — Es vēl gribu uzņemt kuģi, kad tas iziet no līča, un ar to arī beigsim.

— Šo epizodi tu uzņēmi jau no rīta, tu teici, ka mēs braukšot prom mazā gaismiņā.

— Tas bija no krasta. Tagad es gribu, lai tu un Slaitija nostājaties pie stūres aira brīdī, kad kuģis atstāj dzimto krastu un dodas pretī nezināmam…

— Uz mana kuģa sieviete nestāvēs pie stūres aira!

— Viņa nestūrēs. Viņa tikai stāvēs tev blakus, varbūt satvers tavu roku. Es neprasu no tevis neko lielu.

Kad bura bija sasniegusi masta galu, Otars izrīkoja matrožus. Tauva, ar kuru bija uzvilkta bura, tika atraisīta no spoles un stingri piesieta pie balsta, bet tās vietā tika piestiprināta enkura virve. Matroži vēlreiz saspļāva saujās — Džīno uzņēma to filmā — un uzcēla enkuru uz klāja. Enkurs — kiliks — bija ar jūras zālēm apaudzis milzīgs akmens uz baļķu rāmja. Vējš piepūta buru, kuģis sāka uzņemt ātrumu, un Bārnijs turpināja filmēt.

— Slaitij! — viņš pasauca. — Uz skatuves, un veicīgi!

Nebija nemaz tik viegli aiziet no priekšgala līdz pakaļgalam, kad knorrs bija pielādēts līdz lūpai. Tā kā knorrs bija bez tilpnēm un tikai ar divām niecīgām kajītēm, uz klāja atradās ne tikai krava, bet arī vairāk nekā četrdesmit cilvēku, divas panīkušas govis, sasiets vērsis, neliels aitu bariņš un divas kazas, kas stāvēja augšā uz saiņiem. Baurošana, blēšana un kliegšana plēsa pušu ausis. Slaitija izlauzās cauri šai ellei, un Bārnijs palīdzēja viņai uztrausties uz nelielā paaugstinājuma kuģa pakaļgalā. Slaitijai bija mugurā balta kleita ar dziļu dekoltē, un viņa ar saviem izlaistajiem garajiem matiem un vējā piesārtušajiem vaigiem izskatījās ļoti pievilcīga.

— Stājies blakus Otaram, — Bārnijs teica un ātri izgāja laukā no kameras redzeslauka. — Sākam!

— Viņu pakauši ir lielisks kadrs, — nopriecājās Džīno.

— Otar, — uzsauca Bārnijs, — Tora dēļ, pagriezies pret mani! Tu neskaties uz pareizo pusi.

— Es skatos uz pareizo pusi, — Otars tielīgi atbildēja, turēdams stūres airi un raudzīdamies atpakaļ uz izzūdošo zemi. — Kad brauc prom no sauszemes, arvien skatās uz to, lai uzņemtu pareizo virzienu. Tā mēdz darīt.

Pēc ilgas lūgšanās, glaimošanas un kukuļošanas Bārnijam izdevās pierunāt Otaru un Slaitiju nostāties tā, lai vikings varētu stūrēt, skatīdamies pār plecu. Slaitija stāvēja viņam blakus, uzlikusi roku uz borta blakus vikinga rokai, un Džīno izdevās uzņemt tālumā izgaistošo krastu.

— Stop! — Bārnijs beidzot nokomandēja, un Otars atvieglots ieņēma pareizo stāvokli.

— Es jūs izlaidīšu malā aiz zemesraga, — viņš apsolīja.

— Labs ir, — atteica Bārnijs. — Es pa radio sazināšos ar nometni un izsaukšu smago mašīnu:

Visgrūtāk bija nocelt no kuģa kameru, un Bārnijs palika uz kuģa tik ilgi, kamēr tā sveika un vesela bija nogādāta krastā.

— Tiksimies Vinlandē, — viņš sacīja, stiepdams roku. — Laimīgu ceļu!