Fantastiskā sāga

— Pilnīgi pareizi.

— Tad mēs te arī apstāsimies. — Bārnijs noliecās, pagrāba slapjo sniegu un sāka veidot piku. — So vietu pie strauta ietekas mēs atstāsim Otaram. Nometni celsim tur, pļaviņas augšējā labajā stūrī. Tā izskatās pietiekami līdzena, lai divdesmitais gadsimts nenonāktu kameras redzeslaukā. Nu, pie darba! Celiet augšā nometni. Bet vispirms notīriet to šķiedeni. Es negribu, lai kāds salauž kāju.

Dallass pieliecās, lai aizsietu zābaku, un mērķis bija pārlieku plats, lai atturētos no kārdinājuma. Bārnija pika trāpīja tieši apspīlēto bikšu centrā.

— Aiziet, vikingi! — viņš uzsauca, laimīgi smaidīdams. — Ejam apmesties uz dzīvi Vinlandē!

13

Visa pasaule šķita pelēka, mēma, grūtsirdīga un nomācoša. Migla apslāpēja visas skaņas un aizsedza skatienu uz okeānu, tā ka viņi neredzēja to līdz tam brīdim, kamēr neliels vilnis, izskrējis krastā viņiem pie pašām kājām, nebija klusi sašķīdis.

— Pamēģini vēlreiz, — teica Bārnijs, cenzdamies saredzēt cauri mitrajam miglas palagam.

Dallass, nodrošinājies pret laika untumiem ar milzīgu melnu pončo un platu Stetsona cepuri, pacēla ogļskābās gāzes balonu ar sirēnu un atvēra ventili. Pār ūdeni aizvēlās sirēnas sēru skaņas, atbalsodamās viņu ausīs vēl pēc tam, kad ventilis jau bija aizvērts.

— Vai dzirdēji? — Bārnijs jautāja.

Dallass pašķieba galvu un ieklausījās.

— Neko, tikai viļņu čalu.

— Es varu zvērēt, ka dzirdēju airu šļakstus. Uzpūt vēlreiz, atkārto ik minūti un klausies ar abām ausīm.

Sirēna atkal iegaudojās; Bārnijs aizsliepa pie armijas mašīnas un ielūkojās kravas kastē.

— Bez kādām izmaiņām? — viņš jautāja.

— Emorijs Blesteds, nenovērsdamies no radiopelen- gatora, noliedzoši papurināja galvu. Viņš bija uzlicis austiņas un lēni grozīja pelengatora antenas pogu. Tā pagriezās te uz vienu, te uz otru pusi; Emorijs pacēla acis un paklauvēja ar pirkstu pa rādītāju pie antenas pamatnes.

— Cik es varu spriest, kuģis nekustas, — viņš sacīja. — Peilējums nav mainījies. Viņi droši vien gaida, kad izklīdīs migla.

— Cik tālu no krasta viņi atrodas?

— Bārnij, esi nu prātīgs. Es tev simts reižu esmu atkārtojis, ka ar šo aparātu varu noteikt virzienu, bet nevis attālumu. Atbildētāja signāla spēks arī neko neizsaka— var būt viena jūdze, var būt piecdesmit jūdzes. Kopš tā brīža, kad mēs uztvērām signālu pirms trijām dienām, līmenis ir cēlies, tātad viņi ir pienākuši tuvāk. Tas ir viss, ko es zinu. Es nevaru noteikt attālumu pēc peilējumiem, tāpēc ka tie pārāk atšķiras.

— Tu mani pārliecināji. Tātad to tu nevari man pateikt. Bet ko tu vari man pateikt?

— To pašu, ko agrāk. Kuģis ir izbraucis no Grenlandes pirms astoņpadsmit dienām. Es nostādīju žirokompasu uz Bellailas jūras šaurumu, ieliku jaunas baterijas, ieslēdzu un pārbaudīju atbildētāju, un mēs paši redzējām, ka viņi izbrauc. N

— Jūs ar Linu man teicāt, ka brauciens ilga tikai četras dienas, — Bārnijs sacīja, kodīdams nagu.

— Mēs teicām, ka brauciens var ilgt tikai četras dienas, bet, ja laiks pasliktināsies — mainīsies vējš vai tamlīdzīgi —, brauciens ieilgs. Tā arī ir noticis. Bet mēs taču uztvērām atbildētāja signālu, un tas nozīmē, ka viņi ir laimīgi šķērsojuši okeānu.

— Tas bija pirms divām dienām, bet ko tu esi izdarījis manā labā pēc tam?

— Teikšu tev kā vecs draugs, Bārnij, ka no šā ceļojuma laikā taviem nerviem labāk nekļūst. Mēs taču gatavojāmies uzņemt filmu, vai tā nebija? Viss pārējais, ko mēs darām, ir daudz vairāk, nekā ietilpst mūsu pienākumos, un tomēr neviens nesūdzas. Bet palaid grožus vaļīgāk, nemoki mūs un nemokies pats.

— Tev taisnība, — atteica Bārnijs, kas bija gatavs gandrīz vai atvainoties. — Bet divas dienas … Mazlietiņ vēlāk tu sapratīsi, ko nozīmē gaidīt.

— Tu uztraucies gluži veltīgi. Šīs miglas, pilnīgā bezvēja un nepazīstamā krasta dēļ viņi negrib riskēt. Nav jēgas airēt, ja nezini, kur vari nokļūt. Pašlaik, spriežot pēc pelengatora, mēs atrodamies viņiem vistuvākajā sauszemes punktā un, kad migla pacelsies, varēsim norādīt viņiem virzienu …

— Ei! — no krasta uzsauca Dallass. — Es kaut ko dzirdu tur, uz ūdens.

Bārnijs pa slīpumu nošļūca līdz pašai ūdensmalai. Dallass, pielicis roku pie auss, uzmanīgi klausījās.

— Klusāk! — viņš apsauca. — Klausieties jūs arī. Tur, miglā. Varu apzvērēt, ka dzirdēju tā kā airu šļakstus, tā kā balsis.

Vilnis atvēlās un aizslīdēja atpakaļ. Kādu brīdi valdīja kapa klusums, un tad varēja skaidri sadzirdēt airu šļakstus.

— Tev taisnība! — Bārnijs iesaucās un sāka kliegt vēl skaļāk: — Ei, jūs tur! Šurp!

Dallass arī iekliedzās, aizmirsis sirēnu, kad miglā uz jūras parādījās tumšs plankums.

— Tā ir laiva, — teica Dallass, — no tām, kuras tur uz klāja.

Viņi kliedza un māja ar rokām. Piepeši miglas aizkars pārplīsa un viņi ieraudzīja laivu un tajā sēdošos cilvēkus.

Laiva bija taisīta no tumšām zvērādām. Visi trīs braucēji ar gariem, melniem matiem bija ģērbušies ādas parkās ar atpakaļ atmestām kapucēm.

— Tie nav vikingi, — teica Tekss, vicinādams roku tā, ka viņa melnais pončo plīvoja vien. — Bet kas tad tie varētu būt?