Fantastiskā sāga

— Protams, — atbildēja Otars, saspiezdams kā knaiblēs Bārnija roku. — Sameklē man labu vietu. Odens, zāle lopiem, daudz koku.

— Darīšu, ko varēšu! — Bārnijs teica, cenzdamies atdzīvināt baltos pirkstus.

Vikings nezaudēja laiku. Līdzko Bārnijs bija izkāpis no kuģa, viņš, līksmi kliegdams un sunīdamies, pavēlēja piestiprināt beitasu. Garais baļķis ar vienu galu iegulās klājā izcirstā dobumā, ar otru atspiedās pret buras augšmalu, likdams piepūsties tai vējā. Kuģis pēdējo reizi atgāja no krasta un pagriezās uz atklātās jūras pusi. Ļaužu klaigi un lopu brēcieni noklusa tālumā.

— Kaut nu viņi nokļūtu Vinlandē! — pusbalsī teica Bārnijs. — Kaut nu viņi nokļūtu! — Viņš strauji pagriezās un iekāpa smagajā mašīnā. — Ved mani uz laika platformu, spied, cik vari! — viņš teica šoferim. Bārnijs tiktu vaļā gandrīz no visām savām bailēm, ja tūlīt uzzinātu, ka kuģis laimīgi sasniedzis Islandi. Laika mašīnas spēkos nebija atrisināt viņa problēmas, tomēr tā varēja ievērojami saīsināt bezjēdzīgās un nogurdinošās gaidīšanas laiku.

Kad viņi tuvojās nometnei, tur gāja kā pa elli: teltis tika jauktas nost un visa mantība lādēta iekšā mašīnās, lai pārceltos uz citu vietu. Tomēr Bārnijs to nemanīja, viņš nepacietīgi bungoja pa stiklu. Ja kuģi piemeklēs neveiksme, visa šī rosīšanās būs kaķim uz astes. Mašīna vēl nebija lāgā nobremzējusi pie platformas, kad Bārnijs jau izlēca no kabīnes. Džips bija uzbraukts augšā, un Tekss un Jenss Lins skatījās, kā profesors uzlādē vremeatrona baterijas.

— Kur Dallass? — jautāja Bārnijs.

Tekss parādīja ar īkšķi.

— Met pa lampu.

— Šajā laikā!

— Mēs varam iztikt arī bez viņa, — Tekss sacīja. — Diviem nemaz nav jābrauc. Mums tikai būs jāaizved Otaram viskija krājumi ziemai, kad būsim uzzinājuši, ka viņš laimīgi sasniedzis mērķi.

— Dari, ko tev liek. Es gribu, lai drošības labad turp dodas divi cilvēki. Es negribu, ka atkal kaut kas iziet greizi. Tur jau viņš nāk. Brauciet.

Bārnijs pagāja nost no platformas, un profesors ieslēdza temporālo lauku. Kā vienmēr — no novērotāja viedokļa — ceļojums ilga ne vairāk kā sekundes daļu. Platforma nozuda un atkal parādījās dažas pēdas tālāk.

Kaut kas tomēr bija kļuvis citādi. Profesors bija ieslēdzies kontrolkabīnē, bet džipā sēdošie — uzvil- kuši brezentu. To sedza gandrīz pēdu bieza sniega kārta. No vremeatrona lauka izšāvās balta vērpete, un zāli ap platformu pārklāja sniegs.

— Nu? — Bārnijs uzsauca. — Kas noticis? Kāpiet ārā un ziņojiet.

Dallass izrausās no džipa un pa sniegu šļūca šurp.

— Ir nu gan tā Islande! — viņš teica. — Oktobrī tāds laiks.

— Meteoroloģisko ziņojumu vēlāk. Vai ar Otaru un kuģi viss kārtībā?

— Labāk nevar būt. Kuģis ir izvilkts krastā, kur tas paliks ziemu, un, kad mēs braucām prom, Otars un viņa tēvocis tempa viskiju, kuru mēs bijām aizveduši. Mēs raizējāmies, ka nedabūsim viņu redzēt, profītim vajadzēja taisīt četrus lēcienus, lai atrastu viņu. Izrādījās, ka viņš piestājis Fareru salās. Starp mums runājot, es nedomāju, ka Otars būtu nokļuvis līdz Islandei, ja viņam tā nekārotos dzert. Kad pierod pie destilētā spirta, pašbrūvētais vairs nelien iekšā.

Bārnijs atviegloti nopūtās, pirmo reizi pēc ilgiem laikiem juzdams, ka sasprindzinājums mazinās. Viņš pat izspieda vārgu smaidiņu.

— Labi. Bet tagad sāksim pārvietot uzņemšanas grupu, kamēr šeit vēl nav satumsis.

Viņš uzrāpās uz laika platformas, uzmanīgi likdams

soļus džipa iebrauktajās sliedēs, lai nepiedzītu zābakus ar sniegu, un atvēra kabīnes durvis.

— Vai pietiks jaudas nākamajam lēcienam? — viņš jautāja.

— Kad ģeneratora motors darbojas, akumulatori tiek nepārtraukti uzlādēti. Tas ir svarīgs uzlabojums.

— Tad pārceliet mūs uz priekšu laikā, uz 1005. gada pavasari, un izvēlieties labu vietu Ņūfaundlendā, tajā novadā, kuru jūs ar Linu apskatījāt, meklējot vikingu apmetnes.

— Es zinu tādu vietu, — teica profesors Hjūits, šķirstīdams piezīmju grāmatiņu. — Ideāls izvietojums.

Viņš nostādīja koordinātes un ieslēdza vremeatronu.

Atkal radās pazīstamā laika lēciena sajūta, un platforma nosēdās uz klinšaina krasta. Viļņi sitās pret akmeņiem viņiem gandrīz virs galvas, un šļakatu putekļi šņākdami krita sniegā. Pār viņiem slējās drūma klints blīva.

— Vai to sauc par jauku vietu? — ieaurojās Bārnijs, cenzdamies pārkliegt bangu rēkoņu.

— Nepareizas koordinātes, — atsaucās profesors. — Niecīga kļūdiņa. Tā nav tā vieta.

— Jūs man vēl pļāpāsiet! Laižam prom, kamēr neesam aizskaloti jūrā!

Pēc otrā lēciena viņi nonāca zaļā pļavā pie neliela līcīša. Visapkārt puslokā auga lieli koki, un caur pļavu uz jūru naigi tecēja dzidrs strauts.

— Te jau ir labāk, — teica Bārnijs, skatīdamies, kā pārējie kāpj ārā no džipa. — Kur mēs atrodamies, Jens?

Jenss Lins paraudzījās apkārt, paošņāja gaisu un pasmaidīja.

— Es labi atceros šo vietu, tā bija viena no pirmajām. Tas ir Epavesas līcis, kas pašā Ņūfaundlendas ziemeļdaļā savienojas ar Seikridas līci. Bet tas ir

Bellailas jūras šaurums. Mēs uzzinājām visu par šo vietu tāpēc, ka …

— Lieliski. Šķiet, tas ir tieši tas, kas mums vajadzīgs. Vai kompass Otara kuģī nav notēmēts tieši uz šo jūras šaurumu?