Divi vīri nolaida apaļos airus ūdenī, bet trešais, kas bija notupies laivas priekšgalā, novēzēja roku, un kaut kas atšņāca uz Dallasa pusi.
— Viņi nobendēja mani! — Dallass iekliedzās un atmuguriski nogāzās zemē. Krūtīs viņam rēgojās šķēps. Krītot bija nospiests sirēnas ventilis, un pār ūdeņiem aizskanēja kauciens. To izdzirdējuši, vīri laivā sāka izmisīgi irties atpakaļ un pēc īsa brīža nozuda miglā.
Tas viss bija norisinājies dažās sekundēs, un Bārnijs stāvēja satriekts un kauciena apdullināts. Viņš nekādi nespēja sakopot domas un bija spiests vispirms izslēgt sirēnu, iekams pagriezās pret Dallasu, kas joprojām kā beigts gulēja uz muguras.
— Izrauj to ārā, — Dallass klusi ierunājās.
— Es nodarīšu tev sāpes … nogalināšu tevi… Es nevaru …
— Nav tik ļauni, kā liekas. Tomēr pamēģini izraut to ārā, nevis iegrūst dziļāk.
Bārnijs drebošām rokām pavilka šķēpu aiz kāta, un tas padevās diezgan viegli, bet pēc tam ieķērās Dallasa drēbēs, tā ka Bārnijam vajadzēja atsperties^ un vilkt no visa spēka. Šķēps palika viņam rokā, izrāvis Dallasa gumijotajam pončo lielu robu. Dallass uzslējās sēdus, pacēla pončo un atpogāja jaku un kreklu.
— Paskaties, — viņš sacīja, rādīdams uz sarkanu skrambu gar ribām. — Dažas collas uz labo pusi, un viņi būtu ierīkojuši man ventilāciju. Kad es kustējos, tas āķis grauzās man miesā, un viss likās daudz čā- biskāk, nekā īstenībā ir.
Viņš pataustīja kaula uzgaļa aso ierobu.
— Kas notika? — sauca Emorijs, skriedams lejup pa nogāzi. — Kas tas? Vai tā nebija kāda laiva?
Dallass piecēlās un sabāza kreklu atpakaļ biksēs.
— Mēs nodibinājām kontaktu ar vietējiem, — viņš teica. — Izskatās', ka indiāņi, eskimosi vai vēl kādi citi ir ieradušies te jau pirms vikingiem.
— Tevi ievainoja?
— Tas nav bīstami. Uz šā šķēpa nebija mana vārda. — Viņš nogrudzināja un uzmanīgi aplūkoja ieroci. — Skaists kaula griezums un lielisks balanss.
— Man tas nepatīk, — teica Bārnijs, izvilkdams no kabatas slapju cigareti. — Vai man tāpat jau nebija nepatikšanu līdz kaklam? Atliek vienīgi cerēt, ka viņi vēl nav atraduši vikingu kuģi.
— Es ceru, ka viņi ir to atraduši, — ar baudu sacīja Dallass. — Es nedomāju, ka viņi varētu sagādāt Otaram pārāk daudz raižu.
— Es gribēju jums pateikt, — sacīja Emorijs, — ka no uzkalna, kur stāv smagā mašīna, var redzēt, ka migla izklīst un plaismās spīd saule.
— Sen bija laiks, — atbildēja Bārnijs, dziļi ievilkdams dūmu, tā. ka cigarete sāka čūkstēt un sprakšķēt.
Līdzko pie debesīm parādījās saule, migla ātri izklīda, pie tam viņiem tieši sejā sāka pūst rietenis. Pēc pusstundas no miglas nebija vairs ne jausmas, un apmēram jūdzi no krasta viņi ieraudzīja Otara knorru.
Bārnijs tikko valdīja smaidu.
— Uzpūt viņiem ar to, — viņš teica. — Ja viņi paskatīsies uz šo pusi, viņi ieraudzīs mašīnu.
Dallass vēra gāzes balona ventili vaļā un ciet tik ilgi, kamēr tas nopīkstēja un apklusa pavisam. Vēlamais efekts bija sasniegts. Viņi skaidri redzēja, ka lielā bura sarūk, tad pēc pagriešanās sāk atkal plesties un kuģa priekšgalā uzplaukst balts putu rotājums. No ādu laivas nebija vairs ne vēsts, šķita, ka tā nozudusi tikpat ātri, kā bija parādījusies.
Pārsimt jardu no krasta knorrs pagriezās un sāka dreifēt; bura pledinājās glāstīgajā vējiņā. Ļaudis uz knorra māja ar rokām un kliedza kaut ko nesaprotamu.
— Brauc šurp! — Bārnijs sauca. — Brauc malā! Kāpēc viņi nepiestāj krastā?
— Laikam ir kāds iemesls, — noteica Emorijs.
— Krasts nav piemērots vai vēl kas cits.
— Kā tad, pēc viņu domām, es lai tieku līdz kuģim?
— Varbūt peldus, — ierosināja Dallass.
— Cik tu attapīgs! Bet varbūt aizsūtīt pie viņiem tevi ar piepūšamo laivu?
— Skatieties, — teica Emorijs, — viņiem uz klāja ir vēl viena laiva.
Uz klāja bija redzama laiva, divdesmit pēdas gara knorra kopija, taču vikingi nolaida ūdenī otru, mazāku laivu.
— Tā kā būtu kaut kur redzēta, — teica Dallass.
Bārnijs pašķielēja uz laivas pusi.
— Tev taisnība. Sī laiva ir tieši tāda pati kā tā, ar kuru brauca sarkanādainie.
Divi vīri iekāpa lēkājošajā laivā un īrās uz krastu. Otars sēdēja priekšā un vicināja airi. Pēc brīža laiva atdūrās smiltīs un Otars ar biedriem izkāpa malā.
— Esiet sveicināti Vinlandē, — sacīja Bārnijs.
— Kā izceļojāties?
— Krasts te pavisam slikts, nav zāles lopiem, koku arī nekādu prātīgo, — atbildēja Otars. — Vai tu atradi labu vietu?
— Labākas nevar būt. Dažas jūdzes tālāk gar
krastu, tieši tas, ko tu lūdzi. Vai no Grenlandes atbraucāt bez starpgadījumiem?
— Vējš visu laiku pūta uz citu pusi, braucām ļoti lēni. Milzums peldoša ledus un roņu, bez tam mēs redzējām divus skrelling[18]
. viņi medīja roņus un mēģināja aizšmaukt, bet mēs dzināmies viņiem pakaļ un, kad viņi meta mums ar šķēpiem, nogalinājām viņus. Apēdām viņu roņus. Paņēmām viņu laivu.— Es saprotu, ko tu gribi teikt. Mēs nupat kā satikām viņu radiniekus.
— Kur ir tā labā vieta, kuru tu minēji?
— Brauc gar pašu krastu, garām zemesragam un salām. To nevar nepamanīt. Paņem līdzi Emoriju, viņš parādīs, kur tas ir.