Fantastiskā sāga

Slaitija neatbildēja, bet viņas parasti rožainā āda kļuva iezaļgana. Bārnijs iekratīja saujā, kas jau bija gandrīz pilna, vēl divas tabletes un sniedza aktrisei,

— Še, ieņem tās, bet es atnesīšu tev glāzi ūdens.

— Tik daudz, — Slaitija vārgi iebilda. — Es nevarēšu tās norīt!

— Pacenties gan, mums vēl visu dienu jāfilmē. Tas ir pārbaudīts doktora Hendriksona līdzeklis pret paģirām. Aspirīns pret galvassāpēm, dramamīns pret nelabumu, bikarbonāts pret grēmām, benzedrīns pret nomāktu garastāvokli un divas glāzes ūdens pret dehidrēšanu. Iedarbojas kā likts.

Kamēr Slaitija pūlējās dabūt lejā tabletes, pie durvīm pieklauvēja Bārnija sekretāre, un viņš aicināja to ienākt. ^

— Tu šorīt izskaties ļoti sprigana, — viņš konstatēja.

— Es nepanesu moluskus, tāpēc agri aizgāju gulēt. — Viņa sniedza dienā paveicamo darbu sarakstu.

— Man jums šis tas jautājams. — Viņa sāka vilkt ar pirkstu pa papīru. — Aktieri — kārtībā … operatori — kārtībā… Butafori… Jā, viņi grib zināt, vai jums vajadzīgas asinis uz saliekamā dunča.

— Protams, ka vajadzīgas. Mēs taču neuzņemam filmu bērnu dienas izrādei! — Viņš piecēlās un sakārtoja jaku. — Iesim, Slaitij.

— Es būšu pēc brīža, — uzrunātā atbildēja vājulīgā balsī.

— Desmit minūtes, ne vairāk. Tu filmējies pirmajā epizodē.

Diena bija skaidra, saule, pakāpusies vrrs kalnu grēdas viņiem aiz muguras^, svieda pļavā garas ēnas no velēnu būdām un ar mizu apjumtajiem šķūņiem. Norvēģu ieceļotāji jau bija sākuši savas dienas gaitas, un no cauruma vislielākās būdas korē augšup stīdza zila dūmu strūkliņa.

— Ceru, ka Otars ir labākā stāvoklī nekā viņa pri- madonna, — Bārnijs teica, lūkodamies pāri līcim.

— Betij, paskaties — vai tie tur pa kreisi no salas ir akmeņi vai laiva?

— Es nepaņēmu līdzi brilles.

— Tāda kā motorlaivaTSkaties uzmanīgāk. Viņiem jau arī ir laiks atgriezties.

Betijai vajadzēja skriet, lai neatpaliktu no Bārnija,

kas platiem soļiem gāja lejup pa nogāzi garām gremojošu govju bariņam. Tagad laiva bija skaidri saredzama, un viņi dzirdēja motora pukšķus. Lielākā daļa filmas dalībnieku jau gaidīja krastā pie knorra, un Džīno stādīja augšā kameru.

— Šķiet, pētnieki atgriežas mājās, — viņš uzrunāja Bārniju, rādīdams uz laivu.

— Es pats redzu un pats parūpēšos par viņiem, visi pārējie lai paliek un gatavojas uzņemšanai. Līdzko būšu aprunājies ar viņiem, mēs tūlīt sāksim uzņemt šo epizodi.

Bārnijs gaidīja laivu pie paša ūdens. Tekss rīkojās ar piekaramo motoru, bet Jenss Lins sēdēja priekšgalā. Abi bija noauguši ar bārdām kā mežaini un izskatījās diezgan noplukuši.

— Nu? — Bārnijs jautāja, nenogaidījis, kad laiva piestās malā. — Kas jauns?

Lins skumīgi pašūpoja galvu.

— Nekā, — viņš teica, — galīgi nekā gar visu krastu. Mēs aizbraucām tik tālu, cik atļāva benzīna krājumi, tomēr neatradām nevienu cilvēku.

— Tas nevar būt. Es redzēju tos indiāņus pats savām acīm, bet Otars pat nogalināja pārīti. Viņiem jābūt kaut kur tuvumā.

Jenss izkāpa no laivas un izstaipījās.

— Man gribas sameklēt viņus ne mazāk kā jums. Tā taču ir unikāla zinātnisko pētījumu iespēja. Viņu laivu konstrukcija un bultas kaula griezumi vedina mani domāt, ka šie indiāņi pieder pie maz pazīstamās Dorsetas raga kultūras. Mēs par šiem cilvēkiem zinām gaužām maz, ir vienīgi dažas fragmentāras liecības, kuras snieguši arheoloģiskie izrakumi un sāgas. Cik man zināms, pēdējie šīs kultūras pārstāvji izzuduši vienpadsmitā gadsimta beigās …

— Mani interesē nevis jūsu unikālā zinātnisko pētījumu iespēja, bet unikālā iespēja pabeigt šo filmu.

Mums vajadzīgi indiāņi. Kur viņi ir? Vai tiešām no viņiem nav ne vēsts?

— Mēs atklājām krastā vairākas būdiņas, bet tās visas bija tukšas. Dorsetas ciltis ir klejotājas un pa lielākajai daļai seko roņiem un mencu bariem. Es domāju, ka šajā gadalaikā viņi ir pārcēlušies tālāk uz ziemeļiem.

Tekss izstīvēja motorlaivu krastā un apsēdās uz tās borta.

— Es, protams, negribu mācīt doku, tomēr..

— Aizspriedumi! — nicīgi noteica Lins. Tekss nokrekšķējās un iespļāva ūdenī. Bija skaidrāks par skaidru, ka viņiem domas dalījušās jau agrāk.

— Kas ir? Stāstiet vaļā! — uzstāja Bārnijs.

Tekss pakasīja melnos bārdas rugājus un negribīgi sāka runāt.

— Redziet, dokam ir taisnība. Mēs neredzējām nevienu un neko, izņemot vecas nometņu paliekas un roņu kaulu kaudzes. Tomēr es domāju, ka viņiem jābūt kaut kur tuvumā un ka viņi visu laiku novēro mūs. Tas nav grūti izdarāms. Šīs pļaujmašīnas tarkšķi ir sadzirdami piecu jūdžu attālumā. Ja tie ir roņu mednieki, kā apgalvo doks, viņi, padzirdējuši mūs tuvojamies, var paslēpties un mēs neko neatradīsim. Es domāju, ka viņi ir kaut kur tepat.

— Vai jums ir ar ko pierādīt šo teoriju? — Bārnijs jautāja.

Savilcis nelaimīgu seju, Tekss sabozās un sadrūma.

— Es negribu, ka mani izsmej, — viņš ērcīgi teica.

Bārnijs atcerējās, kādi Teksam nopelni kā tuvcīņas instruktoram.

— Lai ko es darīšu, Teks, bet par tevi gan nesmiešos, — viņš sirsnīgi sacīja,