Fantastiskā sāga

Saldējums tiešām līdzēja. Slaitija atnesa galonu vaniļas saldējuma krastā, kur ūdenī jau stāvēja indiāņi, vēl aizvien baidīdamies brist ārā, un, pati noēduši dažas karotes, sāka ar pavārnīcu kraut saldējumu indiāņiem tieši saujās. Grūti pateikt, kas iedarbojās — saldējums vai Slaitijas hormoni, bet dažas minūtes vēlāk ādas laivas jau bija izvilktas krastā un tumšmatainie indiāņi iejukuši skandināvu barā. Bārnijs nostājās tā, lai netraucētu filmēt, un uzmanīgi vēroja indiāņus.

— Viņi vairāk līdzinās eskimosiem nekā indiāņiem, — viņš nomurmināja pie sevis. — Bet ar dažām spalvām un kara krāsojumu tas ir labojams.

Kaut gan atbraucējiem bija plakanas sejas un eskimosu aziātiskie vaibsti, viņi bija plecīgi, stalti, spēcīgi un garumā daudz neatpalika no vikingiem. Zem drēbēm, kas bija šūtas no roņādām un karstuma dēļ atpogātas, varēja redzēt bronzas krāsas ādu. Viņi sarunājās savā starpā ātri, spiedzīgās balsīs un tagad, izkāpuši uz cietzemes, šķita aizmirsuši pirmītējās bailes un ar milzu interesi aplūkoja neparasto apkārtni. Vislielākais brīnums viņiem bija knorrs. Tas, bez šaubām, bija buru kuģis, taču nesalīdzināmi prāvāks par tiem, kurus viņi bija redzējuši vai iedomājušies. Bārnijs piesauca klāt Jensu Linu.

— Kā iet? Vai viņi ir ar mieru strādāt mums?

— Vai jums prāts! Es domāju — ņemiet vērā, ka es neesmu par to pārliecināts, — ka esmu apguvis no viņu valodas divus vārdus. Unti-nah laikam nozīmē «jā», bet hetine — «nē».

— Turpini vien. Mums visi šie puiši un vēl daudzi citi vajadzīgi indiāņu uzbrukuma skatiem.

Krastā sākās vispārēja rosība, jo vikingi bija ieraudzījuši laivās saiņus un indiāņi raisīja tos va|ā, lai nodemonstrētu saimniekiem roņādas. Visziņkārīgākie no atbraucējiem jau bija aizklīduši līdz mājām, acis iepletuši, apbrīnoja tās un satraukti valo- doja savās pīkstīgajās balsīs. Viens no viņiem, joprojām nelaizdams ārā no rokām šķēpu ar akmens uzgali, pamanīja aiz kameras Džīno, piegāja viņam klāt un ielūkojās tieši objektīvā, tādējādi dodams lielisku tuvplānu. Bet tad, izdzirdējis baurošanu un pēc tam griezīgus kliedzienus, viņš strauji apsitās.

Pa purvaino p]avu, kas robežojās ar mežu, brida govs un tai sekoja vērsis. Nebūdams liels, vērsis tomēr bija ļauns un nikns dzīvnieks, kas izskatījās jo nejaukāks tāpēc, ka ar vienu aci šķielēja. Vērsim bija atļauts brīvi klaiņot pa nometni, un tas ne vienu reizi vien bija dzīts prom no uzņemšanas grupas va- goniņiem. Tas papurināja galvu un atkal iebaurojās.

— Otar! — uzkliedza Bārnijs. — Triec to lopu ratā, lai neuzklūp indiāņiem.

Vērsis nebija iztrūcinājis Dorsetas indiāņus — tas bija viņus neizsakāmi pārbiedējis. Viņi nekad nebija redzējuši tādu rēcošu un krācošu briesmekli un bija stīvi aiz bailēm. Otars paķēra garu kārti, kas mētājās krastā, un kliegdams skrēja vērsim virsū. Tas pakārpīja zemi, nolieca galvu un metās pretuzbrukumā. Otars paspēra soli sāņus, nolamāja vērsi īsā, nelabā skandināvu vārdā un ar kārti iezvēla tam pa sāniem.

Tam nebija nekādu panākumu. Dzīvnieks nevis apgriezās, lai uzbruktu savam mocītājam, bet iebaurojās un drāzās virsū Dorsetas indiāņiem, acīmredzot uzskatīdams viņu tumšos, nepazīstamos stāvus par visa jucekļa cēloni. Atbraucēji iespiedzās un ņēma kājas pār pleciem.

Panika bija lipīga: kāds iekliedzās, ka barbari uzbrūk, un vikingi ķērās pie ieročiem. Divi līdz nāvei pārbijušies indiāņi iespruka starp būdām kā slazdā un metās pie Otara mājokļa, lai mēģinātu ielauzties tajā, taču durvis izrādījās aizbultētas. Otars joza aizstāvēt savu māju, un, kad viens no indiāņiem pagriezās pret viņu ar paceltu šķēpu, vikings tā iegāza svešajam ar kārti, ka sitamais pārlūza uz pusēm un indiānim nobrīkšķēja galvaskauss.

Sešdesmit sekundēs plūkšanās bija cauri. Vērsis, visa šā jāra cēlonis, bija aizskrējis pāri strautam un tagad mierīgi ganījās otrā krastā. Adas laivas, neprātīgu vēzienu dzītas, traucās prom atklātā jūrā, bet krastā palika saiņi ar roņādām. Vienam no kalpiem rokā bija trāpījusi bulta. Divi Dorsetas indiāņi, arī Otara pieveiktais, bija beigti.

— Madonna mia! — nošausminājās Džīno, paiedams nost no kameras un ar piedurkni noslaucīdams pieri. — Ir nu gan šiem ļaudīm temperaments! Trakāki par sicīliešiem.

— Muļķīga cilvēku dzīvību zaudēšana, nekas vairāk, — teica Jenss. Viņš sēdēja zemē un ar abām rokām turēja vēderu. — Viņi visi bija nobaidījušies kā bērni. Bērnu emocijas, bet vīriešu ķermeņi. Tāpēc viņi apkauj cits citu.

— Toties filma iznāks laba, — teica Bārnijs. — Bez tam mēs neatrodamies te, lai grozītu vietējās paražas. Bet kas jums lēcies? Kāds tajā panikā iespēra pa vēderu?

— Lai grozītu vietējās paražas… Ļoti smieklīgi. Jūs pazudināt šo cilvēku dzīvības savu kinematogrāfisko ģeķību dēļ, bet pēc tam cenšaties izvairīties no savas rīcības sekām … — Pēkšņi Jensa seju izķēmoja sāpju grimase, un viņš sakoda zobus. Bārnijs paskatījās uz leju un ar šausmām ieraudzīja, ka Linam starp pirkstiem izplešas sarkans plankums.