Fantastiskā sāga

— Tad nav slikti, iespējams, ka tieši tas mums ir vajadzīgs. Tā nav peļama doma.

Otars rotaļājās ar bultām, un Bārnijs, atspiedies pret sienu, klausījās tauri, kad Dallass piebrauca džipu.

— Viss gatavs, var braukt, — viņš pavēstīja. — Visi noliktavas darbinieki jau gaida. Brīvprātīgi pieteicās divi strādnieki, kas gribot redzēt, vai Holivuda vēl stāv savā vietā.

— Vai ar diviem pietiks, lai iekrautu produktus? — Bārnijs vaicāja. — Ap to laiku visi būs izklīduši.

— Pilnīgi pietiks.

— Tad brauksim.

Viena no lielajām smagajām mašīnām jau stāvēja uz platformas, un ap to slaistījās kādi desmit cilvēki. Profesora Hjūita kontroltelpas durvis bija vaļā, un Bārnijs ielūkojās pa tām.

— Sestdienas pievakare, un centieties pietuvoties pēc iespējas precīzāk.

— Līdz mikrosekundei. Mēs ieradīsimies nākamajā mirklī pēc tam, kad platforma devās savā iepriekšējā ceļojumā.

Bārnijs ar lielām grūtībām aptvēra, ka, par spīti visiem pēdējo mēnešu notikumiem, Holivudā vēl ir sestdienas pievakare, tā pati diena, kad viņi sāka operāciju. Uz trotuāriem bija sestdienīga drūzma, stāvvieta pie supertirgus bija pilna ar automobiļiem, bet

netālu no «Benedict Canyon Drive» virsotnes, aiz privātajiem golfa laukumiem savas savrupmājas augšējā stāvā L. M. Grīnspens mocījās ar sirds spazmām. Bārnijs jau grasījās zvanīt viņam un pastāstīt, kā veicas, bet tad pārdomāja, ka labāk tomēr nezvanīt. L. M. bija aizritējušas tikai dažas stundas, tāpēc nebija vērts viņu traucēt. Lai studijas saimnieks labāk paguļ. Varbūt piezvanīt uz slimnīcu un apklaušināties, kā iet Jensam Linam? Jau pagājušas vairākas nedēļas, nē, tikai dažas minūtes. Viņš droši vien nav pat vēl ievietots slimnīcā. Nav tik viegli pierast pie ceļojuma laikā.

— Ir gan tveicīgs, — sacīja viens no pavāriem. — Zēl, ka nepaņēmu līdzi saulesbrilles.

Uzņemšanas paviljona durvis bija vaļā, un, kad platforma nolaidās uz grīdas, visi pasažieri saviebās no negaidītās subtropiskās gaismas plūsmas. Ziemeļu debesis virs Ņūfaundlendas vienmēr bija bāli zilas, un saule tur nekad nesvelmēja tā kā te. Bārnijs pastūma strādniekus malā, atbrīvojot ceļu lielajam dīzelim, kas ierūcās un dārdēdams nobrauca no platformas. Svētdienīgi noskaņoti, viņi ietrusnījās kravas kastē un brauca pa studijas tukšajām ieliņām.

Pie noliktavas svētdienīgais noskaņojums pagaisa.

— Atvainojiet, ser, — sacīja sargs, griezdams steku ap pirkstu, — es jūs nepazīstu un, ja arī pazītu, tik un tā nelaistu iekšā noliktavā.

— Šis dokuments …

— Es redzēju dokumentu, bet man ir pavēle.

— Dodiet man kara cirvi! — iesaucās viens no strādniekiem. — Es atvēršu šīs durvis.

— Sit nost! Sit nost! — ieaurojās otrs. Viņi pārāk ilgi bija nodzīvojuši vienpadsmitajā gadsimtā un piesavinājušies vikingu tieksmi lielāko daļu problēmu atrisināt ar vienkāršiem paņēmieniem.

— Nenāciet klat! — pavēlēja sargs, pakapdamies soli atpakaļ un uzlikdams roku uz revolvera.

— Pietiks taisīt jokus! — Bārnijs apsauca karstgalvjus. — Pasēdiet mierīgi, kamēr es visu nokārtošu. Kur jums ir telefons? — viņš pajautāja sargam.

Bārnijs piezvanīja uz kantori, cerēdams, ka tur vēl kāds būs, un vispirms izsauca administrācijas korpusu. Viņam laimējās. Sems, L.M. personiskais grāmatvedis, vēl bija kantorī, kur viņš, bez šaubām, viltoja papīrus.

— Sem, — Bārnijs teica, — cik labi, ka varu atkal runāt ar jums. Kā jums klājas? … Ko? … Piedodiet, piemirsu. Jums pagājušas tikai divas stundas, bet man vairāki mēneši… Nē, es nedzēru, es uzņēmu filmu … Pareizi, tā ir gandrīz gatava … Nē, Sem … nenervozē … Tā nav nekāda vienas stundas filma, tāpat kā scenārijs nebija vienas stundas scenārijs. Mēs strādājam vaiga sviedros. Pagaidiet, es visu paskaidrošu vēlāk, bet šobrīd man vajadzīga jūsu palīdzība. Es gribu, lai jūs parunātu ar vienu no studijas sargiem, īstu cietpauri, viņš, jādomā, ir pie mums nesen. Lieciet viņam atslēgt noliktavu, lai mēs varam paņemt visus putraimus un konservus … Nē, mēs vēl neesam izbadējušies, tā būs prece maiņai ar iedzimtajiem. Samaksa par masu skatiem … Sem, ko jūs sakāt… Ja mēs varam samaksāt viņiem ar auzu putraimiem un nevis ar «zaļajiem», kāda tur starpība?

Nebija viegli runāt ar Semu, taču galu galā viņš piekrita. Viņš, kuram nepatika tērēt naudu pat auzu putraimiem, izgāza dusmas uz sargu, un tas iznāca no telefona būdiņas piesarcis un nikns.

Pussešos mašīna bija piekrauta un bez ceturkšņa sešos jau stāvēja uz laika platformas. Bārnijs pārbaudīja, vai visi ir uz vietas, un iebāza galvu Hjūita kabīnē.

— Braucam, profesor, tikai ļaujiet man nokāpt no platformas.

— Tātad jūs neatgriezīsaties kopā ar mums?

— Pareizi. Man te šis tas jānokārto. Izkraujiet mašīnu, atstājiet cilvēkus un pēc dažām stundām, teiksim, tā ap desmitiem, atbrauciet pēc manis. Ja es nebūšu te, es piezvanīšu pa telefonu, kas ir pie noliktavas, un visu izstāstīšu.

Hjūits jutās aizskarts.