Fantastiskā sāga

— Tu esi ļoti acīgs, — sacīja otrs Bārnijs, nelabi smaidīdams. — Paturi kādu brīdi. — Viņš ielika filmu Bārnijam rokās un izņēma kabatas portfeli.

— Ko? … — jautāja Bārnijs. — Ko? … — Viņa skatiens apstājās pie etiķetes, uz kuras bija rakstīts «Vikings Kolumbs. Pirmā daļa».

Otrs Bārnijs izņēma no kabatas portfeļa salocītu papīra lapu un pasniedza to Bārnijam, kas tikai tagad pamanīja, ka viņa labā roka ir apsaitēta un apsējam sūcas cauri asinis.

— Kas noticis ar manu roku … tavu roku? — Bār- nijs jautāja, šausmās skatīdamies uz apsēju. Mirkli vēlāk kārba ar filmu jau bija pazudusi un viņš turēja rokā papīra lapu.

— Nodod to profītim, — teica Bārnija dubultnieks, — met pie malas ērmošanos un pabeidz filmu.

Viņš atvēra L.M. kabineta durvis un ielaida izsūtāmo zēnu, kas stūma ar filmu kārbām piekrautus ratiņus. Zēns palūkojās uz vienu, uz otru, paraustīja plecus un izgāja ārā.

— Roka … Kas noticis ar roku? — Bārnijs vārgā balsī jautāja aizvērtajām durvīm. Viņš gribēja tās atvērt, bet nodrebēja un pārdomāja. Uzmanību piesaistīja papīra čaukstoņa, un Bārnijs atlocīja to. Tā bija puse no parastā rakstāmpapīra lapas, kas bija noplēsta no otras puses. Uz tās ar lodīšu pildspalvu uz ātru roku bija uzmests zīmējums.

Bārnijam tas neko neizteica. Viņš salocīja papīru, ielika atpakaļ kabatas portfelī un piepeši atcerējās kārbas ar filmām.

— Es taču esmu pabeidzis filmu! — viņš skaļi iesaucās. — Filma ir gatava, un es esmu atgādājis to šurp norunātajā laikā.

Divas sekretāres, kas tipināja garām, paskatījās uz Bārniju un iespurcās; viņš dusmīgi paskatījās pretī un gāja prom.

Ko viņam bija teicis otrs Bārnijs? Lai met pie malas ērmošanos un pabeidz filmu. Vai viņam tas izdosies? Laikam gan, ja jau tajās kārbās kaut kas bija iekšā. Bet kā viņš varēja pabeigt to tagad, pēc liktenīgā brīža, un tomēr dabūt gatavu noteiktajā laikā?

— Neko nesaprotu, — viņš pie sevis nomurmināja, iedams uz B paviljonu. Pat ieraugot pie vremeatrona darbā nogrimušo profesoru, viņš nespēja valdīt domu virpuli. Viņš stāvēja uz laika platformas un mēģināja aptvert, kas ir noticis vai kam būtu jānotiek, taču nogurums un Šoks pēc sarunas pašam ar sevi bija U2 laiku paralizējuši viņa domāšanas spēju.

— Remonts ir pabeigts, — teica profesors Hjūits, slaucīdams rokas lupatā. — Tagad varam atgriezties 1005. gadā.

— Braucam, — teica Bārnijs, sniegdamies pēc kabatas portfeļa.

Kaut gan Ņūfaundlendā bija saulaina diena, pēc Kalifornijas saules tā likās drūma un gaiss tiešām bija krietni vēsāks.

— Kad mēs atstājām studiju? — Bārnijs jautāja.

— Pirmdien divpadsmitos nulle trijās. Un, lūdzu, bez gaušanās. Man izdevās salabot vremeatronu ļoti īsā laikā, ņemot vērā zaudējumus, kurus nodarīja tas mikrocefālais mūzikas idiots.

— Bez gaušanās, profesor. Man sāk likties, ka mums vēl ir izredzes pabeigt filmu laikā. Es satiku studijā pats sevi un redzēju, ka vedu kārbas, uz kurām rakstīts «Vikings Kolumbs».

— Tas nav iespējams!

— Viegli pateikt, bet varbūt jūs gaida tāds pats šoks, kāds piemeklēja mani. Es teicu sev vai viņš teica man, vai velns viņu sazina kas teica, lai nododu jums šo. Vai jūs kaut ko saprotat no tā?

Profesors uzmeta skatienu papīram un plati pasmaidīja.

— Protams, — viņš sacīja. — Kā es to varēju aizmirst! Fakti bija acīm redzami, tā teikt, man deguna galā, un tomēr es tos nemanīju. Cik tas viss vienkārši!

— Vai jūs varētu man to paskaidrot? — Bārnijs nepacietīgi jautāja.

— Zīmējumā parādīti divi ceļojumi laikā, pie tam mazākais loks labajā pusē ir interesantāks, tāpēc ka izskaidro, no kurienes uzradies otrs «jūs» ar filmu

kārbām. Jā, vēl ir iespējams pabeigt filmu un atvest to noteiktajā laikā.

— Kā? — Bārnijs vaicāja, saspringti raudzīdamies uz diagrammu, no kuras viņš nesaprata ne a, ne b.

— Tagad jūs pabeigsiet uzņemšanu, un nekrīt svarā, cik daudz laika jums būs vajadzīgs pēc noteiktā laika. Kad filmēšana būs pabeigta, jūs atrādīsieties šīs diagrammas punktā B. Punkts A ir laiks, kad jānodod gatava filma, un jūs vienkārši atgriežaties laikā pirms A, atvedat filmu un tad atgriežaties punktā B. Apbrīnojami vienkārši!

Bārnijs sagrāba papīru.

— Izlabojiet mani, ja vajag. Jūs sakāt, ka es varu pabeigt filmu pēc noteiktā laika, tad atgriezties laikā pirms tā, lai atvestu filmu?

— Tā es saku.

— Tas izklausās pēc murgiem.

— Saprātīgais tikai muļķim izklausās pēc murgiem.

— Es nodošu aizmirstībai jūsu piezīmi, ja jūs atbildēsiet man uz vēl vienu jautājumu. Šo papīra gabalu ar diagrammu … — viņš pakratīja lapu profesoram pie deguna. — Kas to zīmējis?

— To nu es nezinu, jo pats redzu šo papīru pirmo reizi.

— Tad padomājiet. Man šo lapu iedeva pirmdien no rīta pie L.M. kabineta durvīm. Tagad es parādu to jums. Pēc tam es ielikšu papīru savā kabatas portfelī un nēsāšu līdzi tik ilgi, kamēr filma nebūs uzņemta. Tad es atgriezīšos atpakaļ laikā, lai nodotu filmu L.M. Pie kabineta durvīm es sastapšu agrāko sevi* izņemšu zīmējumu no kabatas portfeļa un nodošu sev, lai ieliktu atpakaļ kabatas portfelī, un tā tālāk. Vai jūs redzat tajā kaut kādu jēgu?