Fantastiskā sāga

— Paraudzīsim, ko tur varētu darīt..

— Ienaidnieks pie apvāršņa! — iesaucās Tekss. — Paskatieties uz to speciālo uzdevumu grupu.

Tas bija apbrīnojams skats. Aiz salām līča grīvā cita pēc citas parādījās Dorsetas indiāņu laivas, līdz beidzot ūdens bija melns no tām. Jo tuvāk laivas nāca, jo skaidrāk bija redzams, ka virs katras laivas gaisā kaut kas ņirb, un kļuva dzirdama dūkoņa.

— Tā nu nav draudzības vizīte, — sprieda Tekss.

— Varbūt viņiem ir miermīlīgi nodomi, — bez sevišķas sajūsmas ieminējās Bārnijs.

— Uz cik saderēsim? — nicinoši jautāja Dallass.

— Labi, tad mēs ieņemam aizsardzības pozīciju. Ko jūs liekat priekšā?

Tekss pabakstīja ar pirkstu uz Dallasa pusi un teica:

— Viņš ir vecākais, lai pavēl.

— Nu, labi! — Dallass uzbrēca. — Civilos visus aizvākt no krasta, pateikt Otaram, lai noslēdz savu fortu, bet mēs ejam atpakaļ uz nometni. Mašīnas novietojam aplī, vagonus pa vidu un visiem vīriešiem, kas dienējuši armijā, izdodam ieročus. Pēc tam sēžam un nerādāmies ārā. Teks, dzen civilos atpakaļ uz nometni.

— Neizklausās slikti, — piekrita Bārnijs. — Bet vai jūs neesat piemirsuši, ka mums vēl jāfilmē? Lai Džīno ar savu kameru novietojas tajā uzkalnā, no turienes ir pārredzams viss notiekošais. Bez tam man būs vajadzīgs vēl viens operators ar rokas kameru, lai varētu no forta uzņemt tuvojošos indiāņus. — Viņš pārcilāja prātā visus iespējamos otrā operatora amata kandidātus un nonāca pie neizbēgama, kaut arī nepatīkama secinājuma, ka viņš ir vienīgais, kas var veikt šo uzdevumu. — Man laikam vajadzēs palikt kopā ar Otaru un viņa baru.

— Ja Jau tev tā gribas, — teica Dallass, domīgi noskatīdamies, kā muzikanti aizsteidzas atpakaļ pa to pašu ceļu, pa kuru bija nākuši. — Džīno ar savu kameru novietosies smagās mašīnas kastē. Mašīna stāvēs uzkalnā, un pie stūres sēdēs šoferis. Tā kā mašīna atradīsies starp krastu un nometni, Tekss to var piesegt ar bisi, un es uzdodu komandēt viņam. Kad viņš liks atkāpties, viņi brauks atpakaļ. Es iešu tev līdzi uz nocietinājumu.

— Labi izdomāts, ejam.

Jb vairāk laivu saradās, jo lēnāk slīdēja priekšējās, it kā indiāņi sakopotu spēkus uzbrukumam. Lai kas tam bija par iemeslu, ļaudis krastā ieguva laiku sagatavoties aizsardzībai. Kad nometnē bija izpildīti Dallasa rīkojumi, Dallass un Bārnijs ielēca trīsas- niekā un, grambās kratīdamies, brauca uz vikingu apmetni. Dallass bija apbruņojies ar pistoli, uzmetis plecos automātu un patronsomas, bet aizmugurē nolicis kaut kādas smagas un baismīgas metāla kastes. Viņi iebrauca fortā pēdējie, un aiz viņiem aizvērās lielie dubultvārti ar garu koka aizšaujamo. Pakāpies uz šaujampaaugstinājuma, Bārnijs redzēja, ka uzkalnā atpakaļgaitā uzbrauc smagā mašīna.

— Kas tas par troksni? — jautāja Otars.

— Nav ne mazākās jausmas, — atbildēja Bārnijs. — Skaties, viņi uzbrūk!

Pār līci aizvēlās kā vilnis — laivas rāvās uz priekšu.

Bārnijs nostādīja savu trīsdesmit piecu milimetru kameru uz baļķu sienas augšējās malas un sāka filmēt tuvojošās laivas. Mākoņu spraugā paspīdēja saule, un tās staros ievizējās šļākas un neskaitāmas airu lāpstiņas. Melnās laivas un airētāji tuvojās drūmi un neatvairāmi kā tumsas armija. Neparastais, šausminošais troksnis kļuva aizvien stiprāks, un Bārnijs pie- plaka pie kameras un filmēja, priecādamies, ka ir tik aizņemts. Viņš saprata: ja nebūtu šā darba, viņš dotu kājām vaļu.

— Es tādu troksni esmu kādreiz dzirdējis, — ierunājās Dallass. — Kaut kas uz svilpiena modi, tikai ne tik stiprs.

— Vai tu neatceries, kur? — jautāja Bārnijs, grozīdams objektīvus, lai uzņemtu tuvplānā vienu no pirmajām laivām. Tā bija pavisam tuvu.

— Nu kā tad, Austrālijā. Viņiem ir iedzimtie, kurus sauc par aborigēniem. Viens no viņu šamaņiem grieza ap galvu auklā iesietu zizli, un tas taisīja tādu troksni.

— Protams, daudzas primitīvas ciltis to lieto un uzskata, ka šim troksnim piemīt maģiskas īpašības. Tagad es sāku apjaust, kā dabū tādu skaņu. Acīmredzot katrā laivā ir indiānis, kas griež zizli.

— Mana maģija pieveiks viņu maģiju, — sacīja Otars, vēzēdams cirvi.

— Nelien nepatikšanās, — brīdināja Bārnijs. — Ja vien ir iespējams, mums jāizvairās no asinsizliešanas.

— Ko? — iesaucās līdz dvēseles dziļumiem satricinātais Otars. — Ja viņi grib kauties, mēs kaujamies. Mēs neesam^zaķpastalas.

Viņš skatījās uz Bārniju, gaidīdams atbildi.

— Viņi kāpj krastā, — teica Dallass, nostādamies starp, abiem vīriešiem.

Tagad vairs nebija nekādu šaubu par apciemojuma naidīgajiem nolūkiem. Līdzko laiva atdūrās smiltīs, airētāji izvilka to malā un ņēma laukā šķēpus, lokus un mīkstus bultu makus, kas bija pilni ar atskabar- gainām šautrām. Bārnijs koncentrēja uzmanību uz tuvplāniem, Džīno vajadzēja filmēt visu panorāmu un apbruņojumu detaļās.

— Otar, — sacīja Dallass, — liec, lai tavi ļaudis paslēpjas un nebāž galvas laukā.