Fantastiskā sāga

Visi rosījās mērķtiecīgi un organizēti. Kameru vilka atpakaļ uzkalnā, bet skaņu operatori pa to laiku uzstādīja magnetofonu un mikrofonus. Slaitija, pieri sa- krunkuļojusi, kala savas replikas, bet meitene no scenāriju daļas lasīja priekšā Otaram viņa vārdus. Saulei grimstot jūrā, debesis iekvēlojās ugunssārtas.

— Gatavs, — paziņoja Džīno.

— Kameru! — nokomandēja Bārnijs. — Un tā kā neviens neizdvestu ne skaņas! Sākt!

— Tur, — sacīja Otars, izstiepdams roku, — aiz jūras ir mūsu mājas. Vai tu nealksti pēc tām, Gudrida?

— Ilgu laiku es alku, bet tagad vairs ne. Mēs esam cīnījušies un miruši par šo zemi, un tagad tā pieder mums. Vinlandē… šī jaunā pasaule, ir kļuvusi par mūsu mājām.

— Stop! Labi. Manuprāt, ar to mēs esam cauri.

Visi uzgavilēja, Slaitija noskūpstīja Bārniju, bet

Otars saspieda viņa roku savā ķetnā. Tas bija saviļņojošs brīdis, tāpēc ka galvenajos vilcienos filma bija pabeigta, atlika vienīgi attīstīt, atzīmēt un samontēt noslēguma kadrus, un filma būs gatava. Tovakar paredzētās svinības solījās izvērsties par īstiem lieliem svētkiem.

Tā art notika. Pat laiks bija viņiem labvēlīgs, un vienu ēdnīcas sienu varēja uzritināt augšā, neieslēdzot elektriskos sildītājus. Uz galda bija tītars un šampanietis, četras deserta šķirnes un neierobežots daudzums dzērienu. Svinībās piedalījās visa uzņemšanas grupa, lielākā daļa vikingu un dažas viņu sievietes. Jautrības netrūka.

— Es negribu braukt prom, — teica Slaitija, birdinādama asaras šampanietī. Bārnijs papliķēja pa viņas brīvo roku, bet Otars kaislīgi saspieda viņas gurnu.

— Īstenībā tu nekur nebrauc un neatstāj savu bērnu, — Bārnijs skaidroja divdesmito reizi. Viņš pats brīnījās par savu pacietību, bet šovakar viss bija citādi nekā parasti. — Tu zini, ka Kirstens sajuks prātā, ja tu būsi prom kaut vai neilgu laiku, bet tev nav nepieciešamības tā rīkoties. Bez tam tev jāpiekrīt, ka tev Kalijornijā būs grūti izskaidrot, kur tev gadījies bērns, ja pagājušajā nedēļā tu pat nebiji stāvoklī. īpaši reklāmas kampaņas laikā. Tātad tev atliek gaidīt, kad filma parādīsies uz ekrāna, un līdz tam laikam tu izlemsi, ko iesākt ar bērnu. Kalifornijā tu pat neesi precējusies, to tu neaizmirsti, un viņiem šādos gadījumos ir stingri likumi. Līdzko būsi nolēmusi atgriezties, tu tiksi atpakaļ. Profītis apsolīja nogādāt tevi atpakaļ ne vēlāk kā minūti pēc tavas aizbraukšanas. Kas var būt vēl vienkāršāk?

— Paies daudz mēnešu, — Slaitija nerimās, un Bārnijs gribēja viņai skaidrot visu jau divdesmit pirmo reizi, kad Cārlijs Cangs piedūrās viņam pie rokas un sniedza vēl vienu kokteili.

— Es runāju ar profīti par laika dabu, — sacīja Cārlijs.

— Es nevēlos runāt par laika dabu, — atteica Bārnijs. — Pēc visa, kas noticis pēdējās divās nedēļās, es labprāt vispār aizmirstu laiku.

Tas bija bijis pārbaudījumu laiks viņiem visiem.

Kalifornijā bija pagājušas četras dienas — vremeat- rona pulkstenis rādīja, ka pašreiz ir ceturtdienas vakars, — un šajā īsajā laiksprīdī viņi tiešām bija rāvu- šies melnās miesās.

Viņi bija šaudījušies šurpu turpu, montējot filmu un ieskaņojot to studijas laboratorijās. Spaidermens ar saviem puišiem vienā no paviljoniem bija ierakstījis muzikālo pavadījumu. Daudzkārt bija vajadzējis lēkt atpakaļ pagātnē, lai studijas iekārtu izmantotu visas divdesmit četras stundas, un nereti vieni un tie paši cilvēki bija šķērsojuši paši savas laika trajektorijas. Bārnijs neparko nespēja aizmirst trīs profesorus Hjūi- tus, kas jūsmīgi sarunājās cits ar citu. Viņš iedzēra malku kokteiļa.

— Nē, paklausies, — Cārlijs Cangs neatlaidās. — Es zinu, mēs visi esam mazliet ķerti tāpēc, ka mums jāspiež pašiem sev roka, bet ne jau to es gribu uzsvērt. Es gribu jautāt, kāpēc mēs uzņemam filmu tieši šajā Labradoras vietā.

— Tāpēc, ka profītis atveda mūs uz šejieni.

— Pareizi. Bet kāpēc profītis atveda mūs uz šejieni?

— Tāpēc, ka šī ir viena no tām vietām, kuras viņš un Jenss izvēlējās apmetnēm, — Bārnijs lēni atbildēja. Šovakar viņa pacietība bija neizmērojama.

— Arī pareizi. Bet vai tu nekad neesi padomājis, kāpēc Jenss izvēlējās vietu apmetnei tieši šeit? Nu, vai jūs atbildēsiet viņam, profesor?

Hjūits nolika savu glāzi un noslaucīja lūpas salvetē.

— Mēs ieradāmies šeit tāpēc, ka sešdesmito gadu sākumā te izrakumus veicis Helge Ingstads. Viņš atrada deviņu celtņu atliekas, un kokogļu radioaktīvā analīze liecināja, ka apmetne pastāvējusi ap 1000. gadu.

— Vai tagad tu saproti, ko tas nozīmē? — jautāja Cārlijs.

— Apskaidrojiet mani, — izklaidīgi atteica Bārnijs, dungodams dziesmiņu «Vikingi vienmēr iet uz priekšu» — to pašu filmas muzikālo vadmotīvu, kuru Spaidermens klusi spēlēja kaut kur viņiem aiz muguras.