Fantastiskā sāga

— Sev, lūk, kam. Es spīdzināju sevi un tagad gribu atmaksāt pats sev. Kā es varēju tā spīdzināt sevi!

Māsa neteica vairs ne vārda un, kā Bārnijs bija lūdzis, notina viņam roku resnu jo resnu; viņa neprotestēja pat tad, kad Bārnijs uzlēja sev uz rokas tik daudz merkurohroma, ka nopilināja viņas tīro grīdu. Kad pacients smiedamies kāpa lejā, viņa aizslēdza durvis.

— Tu esi ievainots? — jautāja Otars.

— Nekā sevišķa, — Bārnijs atteica un izstiepa kreiso roku, kuru Otars saspieda, ka nobrīkšķēja vien. — Esi bez bažām un sargies no indiāņiem.

— Man nav bail no viņiem! Mēs esam sagatavojuši daudz kokmateriālu, esam kļuvuši Islandē turīgi. Vai tu atsūtīsi Gudridu atpakaļ?

— Divās minūtēs pēc vietējā laika, bet kas ar viņu būs pēc tam, lai izlemj viņa pati. Uz redzi, Otar.

— Far heill [22], bārnij! Brauc uzņemt jaunu filmu un maksā ar «Džeku Dānieļu».

— Var būt, ka tā arī darīšu.

Tas bija pēdējais ceļojums. Platforma stāvēja lau- kūmiņā ar nomīdītu zāli un automobiļu riteņu sliedēm. Kārbas ar filmu atradās pikapā, vienīgajā mašīnā, kas bija palikusi uz platformas; Dallass sēdēja pie stūres, viņam blakus sēdēja Slaitija ar saraudātām acīm un saburzītā kleitā.

— Braucam! — Bārnijs uzsauca profesoram Hjūi- tam un pēdējo reizi ar pilnu krūti ieelpoja tīro gaisu.

Profesors Hjūits pārcēla visu grupu kopā ar smagajām mašīnām uz piektdienu, un tikai Bārnijs ar filmas kārbām ieradās tās pašas nedēļas pirmdienā.

— Dodiet man vairāk laika, profesor, — viņš sacīja.

— Man jābūt L.M. kabinetā desmitos trīsdesmit.

Līdzko viņi bija ieradušies, Bārnijs piezvanīja un

pagaidīja paviljonā izsūtāmo zēnu ar ratiņiem. Kad viņi bija iekrāvuši filmu ratiņos, bija jau divdesmit minūtes pāri desmitiem.

— Stum tos uz L. M. kabinetu, — Bārnijs pavēlēja.

— Es iešu pa priekšu ar pirmo kārbu.

Bārnijs naski soļoja pa gaiteni un, pagriezies ap stūri, ieraudzīja pazīstamo stāvu, kas, sašņurcis kā iekaustīts suns, vilkās augšā pa kāpnēm. Viņš ļauni nosmīnēja un cauri vestibilam sekoja pats sev līdz L, M. durvīm, bet otrs Bārnijs ne reizi nepaskatījās atpakaļ. Bārnijs nogaidīja, kad viņš grūdīs vaļā durvis, pasniedzās pāri viņa plecam un atrāva roku atpakaļ.

— Neej iekšā, — viņš sacīja.

— Kā tu uzdrošinies? — agrākais Bārnijs uzkliedza, paskatījās viņam sejā un, drebēdams pie visām miesām, acis izvalbījis, satrūkās kā otrās šķiras aktieris trešās šķiras šausmu filmā.

— Lielisks tēlojums! — iesaucās Bārnijs. — Varbūt tev labāk spēlēt filmās nekā tās uzņemt?

— Tu … Es … — otrs idiotiski murmināja.

— Tu esi ļoti acīgs, — teica Bārnijs un tūlīt atcerējās zīmējumu. Viņš būtu laimīgs, ja varētu tikt vaļā no tā.

— Paturi mazliet, — viņš sacīja, ielikdams kārbu rokās savam dubultniekam. Ar savu notīto roku viņš nevarēja izņemt kabatas portfeli, tāpēc vajadzēja sataustīt to ar kreiso roku. Otrs Bārnijs turēja kārbu un kaut ko murmināja, līdz beidzot Bārnijs paņēma kārbu un iegrūda viņam rokā zīmējumu.

— Kas noticis ar manu roku … ar tavu roku? — izbailēs jautāja otrais Bārnijs.

«Jāpasaka viņam,» nodomāja Bārnijs, bet tad ieraudzīja izsūtāmo zēnu ar stumjamajiem ratiņiem un atvēra viņam durvis.

— Atdod to profītim, — teica Bārnijs, palaizdams garām izsūtāmo, un tad vairs nespēja savaldīties, ne- iedzēlis pēdējo reizi: — Un izbeidz ērmoties un ātrāk pabeidz filmu.

Viņš iegāja iekšā kopā ar izsūtāmo un neatskatījies aizcirta durvis. Viņam nebija ne mazāko šaubu, ka durvis neatvērsies, un viņš izjuta tīksmi par to, ka pirmo reizi mūžā ir pilnīgi pārliecināts par kaut ko. Šī pārliecība palīdzēja viņam tikt garām mis Zake- rei, kas mēģināja pateikt viņam kaut ko par bankas pārstāvjiem; viņš pastūma sievieti nost un atvēra izsūtāmajam zēnam otras durvis. Ļoti bālais Ļ.M. paskatījās uz Bārniju, un arī seši sirmi cilvēki ar stingām sejām pavērās uz durvju pusi, lai redzētu, kas at|āvies viņus traucēt.

— Piedodiet, ka nokavēju, džentlmeņi, — Bārnijs uzrunāja viņus rāmā, pārliecinātā balsī. — Bet es zinu, ka misters Grīnspens jums visu jau ir paskaidrojis. Mēs bijām ārzemēs, un es nupat ierados no turienes ar filmu, par kuru viņš jums stāstīja. Te ir miljoniem dolāru, džentlmeņi, šī filma iezvanīs jaunu laikmetu kinomākslā un sola peļņu studijai.

Izsūtāmais zēns apturēja ratiņus, kārbas nograbēja, un kabineta vistumšākajā kaktā sēdošais Sems tikko dzirdami nopūtās.

19

— Jūs mani atvainojiet, ja es nepiecelšos, — sacīja Jenss Lins. — Attiecībā uz pēcpusdienas atpūtu ārsts ir ļoti stingrs.

— Protams, — atteica Bārnijs. — Esiet mierīgs. Vai jums vēl sāp brūce?

Jenss gulēja atpūtas krēslā savas mājas dārzā un izskatījās daudz vājāks un bālāks nekā pēdējās tikšanās laikā.

— Ne visai, — Jenss atbildēja. — Tagad jau dzīst ciet. Varu tīri labi staigāt, vakar pat biju pirmizrādē. Esmu spiests atzīt, ka filma daudzējādā ziņā man patīk.

— Jums vajadzētu rakstīt avīzēm. Viens no kritiķiem apvainoja mūs galīgi neveiksmīgā mēģinājumā radīt naturālistisku filmu. Viņš apgalvo, ka statisti acīmredzot ņemti no Holivudas un viņš pat esot pazinis Kalifornijas piekrastes vietu, kur mēs filmējuši.