Fantastiskā sāga

Dorsetieši neizturēja un metās bēgt, nekas cits viņiem neatlika. Viņi muka, asinīm notašķīto slepkavu, neapturamā uzbrukuma spiesti. Taču, līdzko pretinieki bija sadalījušies divās grupās, starp viņiem palika brīvs laukums, un kaujas gaitā notika pavērsiens. Vikingu barā lidoja šķēpi, pret viņu vairogiem grabēja bultas. Ar pārcirstu kāju nokrita viens ziemeļnieks, tad otrs. Indiāņi sāka apjaust, kas notiek, un turējās tālāk, ļaudami ieročiem rīkoties viņu vietā. Vikingi nevarēja tuvoties ienaidniekiem, bet viņi prata cīnīties tikai aci pret aci. Bija skaidrs, ka pēc brīža kara laime novērsīs savu vaigu no vikingiem. Viņi tiks ielenkti un cits pēc cita nomaitāti.

— Ja tu vari kaut ko darīt, — teica Bārnijs, — tad nupat ir īstais laiks, Dailas.

— Skaidrs. Man ir tikai viens pāris ausu prapju, tā ka es tavā vietā aizbāztu ausis ar pirkstiem.

Bārnijs dzīrās atbildēt, bet šajā mirklī Dallass parāva svirslēdzi un viņa balss, tāpat kā visas pārējās skaņas, acumirklī nogrima trakā gaudoņā. Bārnļjs aizbāza ausis un piespieda plaukstas pie galvas. Dallass apmierināts pamāja ar galvu un izņēma no otiļas kastes dūmu granātas un granātas ar asaru gāzi. Viņš profesionāli trāpīgi sāka mest tās pār sienu.

Joprojām cieši piespiedis plaukstas pie galvas, sāpīgi saviebies, Bārnijs paraudzījās lejup. Dažos mirkļos stāvoklis kaujas laukā bija krasi mainījies. Skaļrunis un granātas bija sveši tiklab vikingiem, kā indiāņiem, taču vikingi savilka savu aizsardzības loku vēl ciešāk. Dorsetas indiāņi reaģēja pavisam citādi. Viņus pārņēma panika, šaušalīgais troksnis plēsa pušu bungādiņas. Visapkārt pacēlās smacējošu dūmu stabi, viņi nevarēja paelpot un neko neredzēja. Aizmirsuši visu, skrēja uz laivām. Pirms minūtes tā bija uzbrūkoša armija, tagad — tikai bēgošu stāvu un pa krastmalu izkaisītu līķu masa. Viss bija beidzies. Cits citu grūstīdami, indiāņi lēca laivās, un tikai nedaudzi atpalicēji klīda starp asaru gāzes mākoņiem.

Otara vīri stāvēja plecu pie pleca, gatavi cīnīties ar jebkuru ienaidnieku, vai tie būtu cilvēki vai pārdabiski spēki. Pat asaru gāzes apaklinātie bija gatavi kaujai tāpat kā viņu biedri. Viņu drosme bija pārsteidzoša.

Kad Dallass izslēdza skaļruni, viņus apņēma pulsējošs klusums, un Bārnija ausis, vēl aizvien pilnas ar trako gaudoņu, bija kurlas. Viņš lēnām nolaida rokas un izslējās. Dorsetas indiāņi bija uzvarēti un padzīti, par to vairs nebija šaubu. Vikingi nolaida vairogus un gavilēdami vicināja ieročus. Dallasa balss likās nākam no tālienes, it kā cauri vairākām vates kārtām, kad viņš rādīja ar pirkstu uz smago mašīnu, kas vēl joprojām stāvēja uzkalna galā.

— Viņi ir nedomāja uzbrukt mašīnai vai nometnei, tā ka Džīno droši vien visu laiku būs dragājis uz priekšu. — Tad Dallass paskatījās uz līksmojošajiem ziemeļniekiem, kas vilka degošos zarus nost no sienas. — Te nu bija tava kauja ar indiāņiem, te nu ir tava filma.

Bārnijs novērsās no kritušajiem un ievainotajiem un grīļodamies kāpa lejup.

18

— Lūk, saullēkts, kuru mēs gaidījām, — sacīja Cārlijs Cangs. — Paraugies uz šīm krāsām.

— Tad uzņemsim, — teica Bārnijs, skatīdamies uz saviem ļaudīm, kas bija sapulcējušies uz nogāzes. — Vai esi gatavs, Džīno?

— Vēl divas minūtes, — operators lūdza, lūkodamies kameras skatu meklētājā. — Kamēr mākoņi paies mazliet sāņus un es varēšu uzņemt tieši pret sauli.

— Labs ir. — Bārnijs pagriezās pret Otaru un Slaitiju, kas bija ģērbušies labākajos vikingu kostīmos. Otaram bija gumijas rēta un sirmi deniņi. — Sis ir pēdējais skats, pats pēdējais skats, un mēs visu laiku gaidījām, kad parādīsies īstās krāsas. Viss pārējais jau ir kārbā. Šis skats tiks parādīts tādā secībā — pirmā, otrā un trešā epizode, bet mēs to filmēsim citādi — pirmā, trešā un pēdējā — otrā epizode. Jūsu silueti būs redzami uz saulrieta fona. Es gribu, lai pirmajā epizodē jūs kāptu uzkalnā roku rokā, lēni un apstātos augšā tajā vietā, kur uz zemes ir novilkta līnija. Jūs stāvat un skatāties uz jūru, kamēr es uzsaucu: «Tālāk!» — tad tu, Slaitij, satver Otara roku. Ar to beidzas pirmā epizode. Tad tu, Otar, ņem Slaitiju ap vidu, un jūs paliekat tā stāvot, kamēr mēs atkāpjamies atpakaļ, lai uzņemtu jūs uz saulrieta fona. Sapratāt?

— Gatavs, — uzsauca Džīno.

— Vēl vienu sekundi. Kad es uzsaukšu «stop!», jūs paliksiet augšā, mēs piebrauksim ar kameru tuvāk un uzņemsim otru epizodi, kur ir tikai jārunā. Vai tas arī ir skaidrs?

Viss ritēja lieliski. Otars jau bija kļuvis gandrīz par profesionāli. Vismaz viņš palaikam izpildīja pavēles bez pretimrunāšanas. Roku rokā viņi uzgāja līdz norādītajai vietai un apstājās, lai lūkotos uz saulrietu. Zālē bija nolikti dēļi, lai kamera kustētos gludi, un Bārnija kliedzienu skubinātie strādnieki uzmanīgi vilka ratiņus ar kameru prom, lai mīlētāju stāvi pamazām izgaistu tālumā.

— Stop! — Bārnijs uzsauca, kad ratiņi bija aizvilkti līdz celiņa galam. — Galvenie varoņi paliek uz vietas. Filmējam tālāk, kamēr vēl gaišs.