Fantastiskā sāga

— Ir 1006. gads, — teica Cārlijs. — Apmetnē uzbūvētas deviņas ēkas, no kurām divās ir tikai baļķu kārbas, ko nodedzināt filmas uzņemšanas gaitā. Tātad te, Epavesas līcī, ir vienpadsmitā gadsimta norvēģu apmetne, tāpēc ka šīs apmetnes pēdas tika atrastas divdesmitajā gadsimtā. Tātad var teikt, ka laikā pastāv gredzens bez sākuma un bez gala. Mēs ieradāmies te, lai atstātu pēdas, kas liks mums ierasties te, lai atstātu pēdas, kuras …

— Pietiek, — Bārnijs pārtrauca viņu, paceldams roku. — Esmu jau dzirdējis par šo laika gredzenu. Tūlīt tu man teiksi, ka visas vecās norvēģu sāgas ir tīrā patiesība un ka mēs esam atbildīgi vai arī ka Otars tiešām ir Torfins Karlsefni, vikings, kas nodibinājis pirmo norvēģu apmetni Vinlandē.

— Protams, — sacīja Otars. — Tas es arī esmu.

— Ko tu ar to gribi teikt? — jautāja Bārnijs, ātri mirkšķinādams acis.

— Torfins Karlsefni, Tordhila Rjupa dēla Torda Zirga Galvas un Torda Gellira meitas dēls.

— Tevi sauc Otars.

— Protams. Tā mani sauc ļaudis, jo šis vārds ir īsāks. Mans īstais vārds ir Torfins Karlsefni, Tordhila …

— Es atceros dažas sagas par Karlsefni, — iemine- jās Cārlijs. — Es tās pārlasīju, kad rakstīju scenāriju. Vienā no sāgām ir teikts, ka viņš pa ceļam piestājis Islandē un apprecējis meiteni vārdā … Gudrida.

— Tā sauc Slaitiju filmā, — ar mokām izspieda Bārnijs.

— Pagaidi, tas vēl nav viss, — Cārlijs turpināja dobjā balsi. — Es atceros, ka Gudridai Vinlandē piedzima bērns un viņu nosauca par Snorri.

— Snoriju, — teica Bārnijs, juzdams, ka viņam mati saslejas stāvus. — Viens no septiņiem rūķīšiem «Sniegbaltītē» …

— Es nesaprotu, par ko visi tā uztraucas, — ierunājās profesors Hjūits. — Mēs jau vairākas nedēļas zinām par šo laika gredzenu eksistenci. Tas, par ko jūs spriežat patlaban, ir tikai viena paša gredzena detaļas.

— Bet ko tas nozīmē, profesor, ko tas nozīmē? — vaicāja Bārnijs. — Ja tas tā ir, tad iznāk, ka vienīgais iemesls, kādēļ vikingi nolēma apmesties Vinlandē, ir tas, ka mēs nolēmām uzņemt filmu, kas rāda, kā vikingi apmetušies Vinlandē.

— Šis iemesls nav sliktāks par jebkuru citu, — mierīgi atteica profesors.

— Pie tā ir tikai jāpierod, un tas ir viss, — nomurmināja Bārnijs.

Visi pēc tam runāja, ka vakars bijis neaizmirstams, un dzīres turpinājās līdz pašam rītam, tā ka otrā dienā neko lielu neizdevās padarīt. Tomēr saspringums bija mazinājies un nebija vairs nekādas vajadzības, lai strādātu visa uzņemšanas grupa. Daži pārcēlās nedaudz atpakaļ laikā, daži nolēma atpūsties Santaka- talinā, taču vairums gribēja ātrāk doties uz mājām. Viņi nozuda, līksmi vēcinādami darba laika uzskaites tabulas, un «Climactic Studios» grāmatvedībā gaisma dega cauru nakti.

Kad filma, Bārnijam- par apmierinājumu, bija pabeigta, nokopēta un ielikta kārbās, nometnē bija palikusi tikai saujiņa cilvēku — galvenokārt šoferi, kuriem vajadzēja atgādāt mašīnas atpakaļ divdesmitajā gadsimtā. ' — Mēs tik drīz nedabūsim ieelpot tikpat svaigu

gaisu, — teica Dallass, no uzkalna lūkodamies uz vikingu apmetni līča krastā.

— Man pietrūks daudz vairāk, — teica Bārnijs. — Tikai tagad es sāku aptvert, ka visu laiku esmu domājis vienīgi par filmu un ka tagad, kad tā gatava, ir paveikts kaut kas nozīmīgāks, nekā mums šķita agrāk. Vai tu mani saproti?

— Saprotu. Bet tev jāatceras, ka mūsu puiši dabūja redzēt Parīzi tikai tādēļ, ka valdība sūtīja viņus karot ar fričiem. Kas notiek, tas notiek, un tas ir viss.

— Tev droši vien ir taisnība. — Bārnijs pielika roku pie mutes. — Tikai nerunā par to skaļi. Pārāk daudz līdzības ar profīša laika gredzeniem.

— Kas kaiš tavai rokai? — ievaicājās Dallass.

— Laikam skabarga, — atbildēja Bārnijs.

— Jāpalūdz māsiņa, lai izvelk, kamēr viņa nav aiztaisījusi ciet savu bodīti.

— Tev taisnība. Pasaki viņai, ka pēc desmit minūtēm mēs dodamies prom.

Medicīnas māsa sparīgi atrāva vagoniņa durvisv un aizdomīgi paskatījās apkārt.

— Atvainojiet, bet viss jau ir aizslēgts.

— Atvainojiet arī mani, — sacīja Bārnijs, — bet jums vajadzēs atslēgt. Ir vajadzīga steidzama medicīniskā palīdzība.

Palūkojusies uz roku, māsa niecinoši nosprauslojās, tomēr atvēra medicīnisko skapīti.

— Ar pinceti es nevaru saņemt skabargu, — viņa teica ar slēptu ļaunumu, — tāpēc man būs mazliet jāiegriež ar skalpeli.

Operācija ilga ne vairāk par minūti, un Bārnijs domāja par svarīgākām lietām, kamēr māsa piedūrās nelielajam griezumam ar jodā samērcētu tamponu.

— Vai-i, — viņš iekunkstējās.

— Tas nu gan nevar sāpēt, mister Hendrikson, vismaz tik lielam vīrietim kā jūs. — Viņa parakņājās pa

otru skapīti. — Diemžēl visas saites ir izlietotas, tā ka pagaidām es pārsiešu jums roku ar vienkāršu marli.

Viņa bija uztinusi divas marles kārtas, kad Bārnijs aptvēra notikušo un negaidot iesmējās.

— Skabarga! — viņš teica un, paskatījies uz leju, ieraudzīja, ka viņam kājās ir labākās panamas bikses un mugurā zirgādas jaka. — Varu saderēt, ka jums skapītī ir merkurohroms, — lieku galvu ķīlā par to.

— Kas tā par savādu runāšanu! Protams, ka ir.

— Tad uztiniet labi daudz šīs marles, lai roka izskatās resnāka. Es viņam parādīšu, ka sadistiskais …

— Ko? Kam?