Fantastiskā sāga

— Es viņu saprotu. Kaut gan es arī pats piedalījos filmas uzņemšanā, sēdēdams skatītāju zālē, es jutu, ka tajā ir ļoti maz reālā elementa. Mēs laikam esam tā pieraduši pie filmu brīnumiem un pie tā, ka darbība notiek visādās jocīgās vietās, ka mums visas filmas izliekas vienādas. Bet vai tad kritiķa negatīvā attieksme nozīmē, ka filmai nebūs panākumu?

— Nekādā ziņā ne! Kritiķi mūždien vēršas pret kases gabaliem. Mēs jau esam nopelnījuši desmitreiz vairāk nekā izdevuši, un naudiņa joprojām nāk kā pa reni. Eksperiments bija neparasti veiksmīgs, un šodien mēs sapulcēsimies, lai apspriestos par nākamo filmu. Es tikai gribēju apciemot jūs un… redzēt… es ceru, ka jūs neesat…

— Dusmīgs? Nē, Bārnij, dusmas jau ir pārgājušas. Man jāatvainojas jums par savu toreizējo nesavaldību. Tagad es visu redzu gluži citādā gaismā.

Bārnijs plati pasmaidīja.

— Tas ir vislabākais jaunums. Man jāatzīstas, Jens, ka es jutos drusku vainīgs. Es pat atnācu ar miera piedāvājumu, kaut gan, taisnību sakot, šo lietiņu sadabūja Dallass, un viņš arī bija tas, kas lūdza nodot to jums.

— Mans dievs, — teica Jenss, atsiedams sainīti un izņemdams robainu garenu koka gabalu. — Kas tas ir?

— Dorsetas indiāņi ar to taisa troksni. Viņi to grieza ap galvām, kad uzbruka Otara nometnei.

— Nu, protams, tas ir tas. — Jenss paņēma no galda biezu sējumu. — Cik jauki, ka jūs domājat par mani. Kad satiksiet Dallasu, pasakiet viņam manā vārdā paldies. Ziniet, pie manis jau bija vairāki cilvēki no uzņemšanas grupas, un viņi diezgan daudz stāstīja par to, kas noticis pēc manas aizbraukšanas. Bez tam es daudz esmu arī lasījis par to.

Jenss norādīja uz grāmatu, un Bārnijs neizpratnē sarauca pieri.

— Tās ir islandiešu sāgas vecnorvēģu valodā, kurā tās uzrakstītas. Protams, lielākā daļa sāgu bija nostāsti, kas divsimt gadu gāja no mutes mutē, līdz tika pierakstīti, taču to precizitāte ir apbrīnojama. Es nolasīšu jums fragmentu no «Torfina Karlsefni sāgas» un «Stāstu par grenlandiešiem». «Šā laika beigās dienvidos parādījās milzums barbaru, kas pārplūdināja visu kā upe… Viņi visi vicināja maikstes un skaļi kliedza.» Šīs maikstes arī būs bijušas tādas kā šī.

— Jūs gribat teikt, ka Otars … Torfins … un viss, kas notika ar viņu, aprakstīts šajās sāgās?

— Viss. Protams, dažas vietas ir izlaistas un mazliet sagrozītas, taču divsimt gadi mutvārdos dzīvojošām sāgām ir ilgs laiks. Toties viņa ceļojums, apmetnes būve, barbaru uzbrukums, pat saldējums un vērsis, kas nobiedēja indiāņus pirmā apmeklējuma laikā, — tas viss ir te.

— Vai tur ir teikts… kas ar,viņu notika vēlāk?

— No uzrakstītā ir nepārprotami skaidrs, ka Otars atgriezies Islandē vai arī atstāstījis savus piedzīvojumus citiem norvēģiem, kas mērojuši to pašu ceļu. Par viņa turpmāko dzīvi pastāv dažādas versijas, pat tas, ka viņš kļuvis bagāts un nodzīvojis garu un laimīgu mūžu.

— Man prieks par Otaru, viņš to ir pelnījis. Bet vai Slaitija aizgāja atpakaļ pie viņa?

— Norvēģu sāgās apdziedātā Gudrida? Protams. Es lasīju par to informācijas avīzē.

— Jā, nevar būt šaubu, ka to nav rakstījis viņas reklāmas aģents. Viņa atsakās no kino mīļotā cilvēka un visjaukākā bērniņa dēļ un apmetas viņa rančā, kur mazā mājiņa gan nav sevišķi moderna, tomēr viss ir ļoti skaisti un viņi var elpot svaigu gaisu, cik grib.

— Pilnīgi pareizi.

— Nabaga Slaitija! Interesanti, vai viņai ir sajēga, kur vai kādā laikā atrodas šī ranča?

Jenss pasmaidīja.

— Vai tam kāda nozīme, ko?

— Jums taisnība.

Jenss izņēma no grāmatas kserokopiju.

— To es glabāju jums, cerēdams, ka jūs kādreiz pienāksiet. Viens no maniem studentiem uzdūrās šim rakstam un nosprieda, ka tas varētu jūs uzjautrināt. Raksts avīzē «New York Times», 1935. gadā, man liekas.

«Skandāls izjauc apspriedi,» Bārnijs lasīja. «Arheologu biedrības kongress tika pārtraukts, kad vestibilā sakāvās divi delegāti… Draudi iesūdzēt par neslavas celšanu … apgalvojumi, ka doktors Perkinss gribējis piemānīt zinātniekus, parādot stikla pudeles lauskas, kuras viņš it kā atradis norvēģu atkritumu kaudzēs Ņūfaundlendā. Tika paziņots, ka tā ir krāpšana, ka tāds trauks ziemeļu kultūrās nekad nav atrasts, tas izskatoties pārāk labs un vairāk atgādinot trauku, kuru lietojot plaši pazīstamā amerikāņu kukurūzas viskija iepildīšanai…»

Bārnijs pavīpsnāja un atdeva kopiju atpakaļ.

— Šķiet, Otaram nav bijis viegli tikt vaļā no tukšās taras. — Viņš piecēlās. — Man neērti tā aizskriet, bet es jau esmu nokavējis apspriedi.

— Vēl viena detaļa, pirms jūs aizejat. Sāgās visu laiku tiek minēts cilvēks, kuram, šķiet, bijusi milzīga ietekme uz norvēģu apmetņu attīstību Vinlandē. Viņš darbojas visās sāgās, ir piedalījies vienā vai vairākos ceļojumos un pat pārdevis Torfinam kuģi, ar kuru tas braucis uz Vinlandi.

— Jādomā gan, ka tas ir… nu, kā viņu sauca Torvalds Eriksons — tas puisis, no kura Otars dabūja kuģi.

— Nē, tā viņu nesauc. Viņa vārds ir Bjarni Her- jolfsons.

— Tas ir ļoti, ļoti interesanti, Jens, bet man tiešām jāsteidzas.

Uz ielas Bārnijam uzausa doma, ka vārdi «Bārnijs Hendriksons», divsimt gadu gājuši no mutes mutē, varētu skanēt tāpat.