Fantastiskā sāga

Otars kaut ko noņurdēja, tomēr nodeva attiecīgu pavēli. Vikingiem nebija viegli samierināties ar nepieciešamību aizsargāties, bet arī viņi nebija pašnāvnieki. Uzbrucēju bija vismaz divdesmit reizes vairāk nekā forta aizstāvju, un pat kauslīgie norvēģi bija spiesti ņemt vērā pārspēku.

Garām aizsvilpa pirmās bultas, zem pašas kameras sienā ietriecās šķēps. Bārnijs pietupās un iebāza objektīvu spraugā starp baļķiem. Tas sašaurināja redzeslauku, toties vairāk nāca par labu veselībai.

— Gļēvuļu ieroči, — nomurmināja Otars. — Zaķ- pastalas! Vai tā cīnās?

Viņš bez dusmām uzblieza ar cirvi pa vairogu. Vi- kijīgi nicināja loku un bultas un ticēja vienīgi divkau- jaļ kas iedveš pretiniekam bailes.

Kad visas laivas bija izkrautas tukšas un Dorsetas indiāņi izklīduši gar baļķu sienu, cenzdamies iekļūt fortā, viņi saprata, ka ir nonākuši strupceļā. Daži no viņiem mēģināja rāpties pāri, taču vikingu nāvējošie cirvji, kas šķēla nost galvas un kājas, drīz vien atvēsināja uzbrucējus. Viņi vicināja ieročus un kliedza spalgās balsīs, taču svilpieni nomāca visas pārējās skaņas. Mazliet tālāk stāvēja pulciņš indiāņu. Dallass rādīja uz to.

— Laikam vadoņi vai kaut kas uz to pusi. Ģērbušies savādāk, ādas jakās ar lapsu astēm.

— Tie gan izskatās drīzāk pēc šamaņiem, — teica Bārnijs. — Interesanti, kas viņiem varētu būt aiz ādas?

Indiāņi sāka rosīties, it kā pildītu ādās ģērbto cilvēku pavēles. Pēc viņu rīkojuma kareivji skrēja uz tuvējo mežu un atgriezās, apkrāvušies ar zariem.

— Vai tiešām viņi grasās ielauzt sienu? — jautāja Bārnijs.

— Ka tik nav vēl ļaunāk, — atteica Dallass. — Vai tie dorsetieši pazīst uguni?

— Jādomā gan. Jenss stāstīja man, ka viņu māju krāsmatās atrasti pavardi un pelni.

— No tā es arī baidījos, — drūmi sacīja Dallass, rādīdams uz sienas pamatni, kur jau bija izaudzis sausu zaru kalns.

Nelīdzēja vikingu pīķi, šķēpi un cirvji — kalns auga aizvien lielāks. Vēl pēc brīža no aizmugurē stāvošās grupas izrāvās kāds cilvēks un skrēja cauri kliedzošo kareivju baram ar degošu lāpu rokā. Vikingu šķēpi kā krusa bira viņam visapkārt, bet, pieskrējis tuvāk zaru kaudzei, viņš atvēzējās un svieda lāpu. Aprakstījusi gaisā slaidu loku, tā iekrita žagaros, sausais degmaterials iesprakšķejās, uzliesmoja pn sāka kūpēt.

— Es varu darīt tam galu tūlīt pat, — sacīja Dallass, noliekdamies, lai atvērtu tērauda kastes.

— Nē, — teica Otars, uzlikdams roku viņam uz pleca. — Viņi grib kauties — mēs kaujamies. Gan; tiksim galā ar uguni.

— Varbūt, bet tad jūs visus nobeigs.

— Nu, mēs arī dažu labu nobeigsim, — teica Otars, ar ļaunu smaidu nolēkdams zemē. — Bez tam Bārnijam vajadzīgi labi kaujas skati.

Bārnijs sāka šaubīties, taču nevarēja nepievērst uzmanību Dallasa rāmajam, neizteiksmīgajam skatienam.

— Protams, man ir vajadzīga filma, — viņš izgrūda. — Bet ne uz cilvēku dzīvību rēķina. Lai Dallass izbeidz to visu.

— Nē; — atteica Otars, — tev būs laba kauja filmai. — Viņš dārdoši iesmējās. — Nerādi nu tik bēdīgu ģīmi, mans gamli vinr [21], mēs cīnāmies arī par sevi. Jūs drīz aizbrauksiet, un, kad mēs būsim palikuši vieni, mēs gribam, lai šie barbari jau zinātu, ko nozīmē vikingi kaujā. — Un prom viņš bija.

— Viņam taisnība, — piemetināja Dallass. — Bet, ja viņam klāsies plāni, mums jābūt gataviem iet palīgā.— Viņš attaisīja lielo kasti un izņēma no tās ūdensdrošu skaļruni un izolēta vada rituli. — Es gribu uzstādīt šo lietiņu gar sienu, cik tālu sniegsies vads.

— Kas tas ir?

— Skaļrunis. Paskatīsimies, ko darīs iedzimtie, kad padzirdēs šo bļāvienu.

Otars bija sapulcējis savus cīnītājus pie vārtiem, sienas apsardzību atstādams sieviešu un pusaudžu zitļā. Divas sievietes gaidīja Otara signālu, lai atvērtu vāftus, un Bārnijs pārsteigts ieraudzīja, ka viena no viņām ir Slaitija. Viņš bija domājis, ka Slaitija atrodas drošībā, nometnē. Bārnijs uzsauca viņai tajā mirklī, kad Otars pacēla cirvi, un viņa vārdi nozuda vikiņgu rēcienos; vārti atsprāga līdz galam vaļā, un norvēģi izdrāzās laukā.

Tā bija kauja, kas vikingiem vislabāk patika un par kuru viņi visvairāk priecājās. Kliedzošā, blīvā masā viņi drāzās uz priekšu un ielauzās Dorsetas indiāņu rindās. Indiāņu skaitliskajam pārsvaram tagad nebija nozīmes, tāpēc ka viņi nespēja cīnīties ar šiem ziemeļu miesniekiem, kurus sargāja vairogi un metāla ķiveres. Viņi tiešām rīkojās kā miesnieki — viņu īsie šķēpi un cirvji skaldīja un šķaidīja Dorsetas indiāņu ieročus un miesu pa labi un pa kreisi.