Fantastiskā sāga

— Jā. Man šķiet, ka uztraukumam nav nekāda pamata.

— Ak jums tā šķiet? Bet, ja tas tā, tad neviens nav zīmējis diagrammu. Tā vienkārši ceļo manā kabatas portfelī, un es nododu to pats sev. Izskaidrojiet man to! — viņš triumfējoši piemetināja.

— Nav nekādas vajadzības, viss tāpat ir skaidrs. Šī papīra lapa ir pats par sevi eksistējošs laika gredzens. Neviens nav to zīmējis. Tas eksistē tāpēc, ka eksistē, un ar šo izskaidrojumu pilnīgi pietiek. Ja gribat to saprast, es minēšu piemēru. Jūs zināt, ka jebkuram papīram ir divas puses, bet, ja jūs vienu papīra strēmeles galu salieksiet par 180° un salaidīsiet abus galus kopā, iznāks Mēbiusa gredzens, kuram ir tikai viena puse. Tā eksistē. Lai kā mēs apgalvotu, ka tas nav iespējams, ar to nekas nemainās. Tas pats attiecas uz jūsu zīmējumu — tas eksistē.

— Bet… no kurienes tas radies?

— Ja jums tik ļoti gribas zināt, tad var teikt: tas nāk no tās pašas vietas, kur palikusi Mēbiusa gredzena trūkstošā puse.

Bārnija domas sacirtās stingrā mezglā, un to gali brīvi nokarājās. Viņš skatījās uz diagrammu, kamēr acis sāka sāpēt. Kādam tomēr vajadzēja to uzzīmēt. Un katram papīra gabalam vajadzēja būt divām pusēm … Drebošiem pirkstiem Bārnijs ielika papīru kabatas portfelī, iebāza to kabatā un nodomāja, ka varbūt izdosies visu aizmirst.

— Esam gatavi lēcienam laikā, līdzko tu pavēlēsi, — teica Dallass.

— Kādam lēcienam laikā? — jautāja Bārnijs, blenzdams uz priekšā stāvošo jokdari.

— Lēcienam nākamā, 1006. gada pavasarī, par kuru mēs runājām pirms pusstundas. Produkti ir nodoti Otaram, grupa visu ir iekrāvusi un var doties ceļā, līdzko tu pavēlēsi. — Viņš norādīja uz smago mašīnu un vagoniņu rindu.

— Jā, nākamā gada pavasarī, tev taisnība. Vai tu zini, Dailas, kas ir paradokss?

— Spāniešu bārddzinis, kas skuj bārdas visiem pilsētas vīriešiem, kuri neskujas paši. Bet kas tad skuj bārdu pašam bārddzinim?

— Apmēram tā, tikai vēl sliktāk. — Piepeši Bārnijs atcerējās apsaitēto roku, pacēla to augstāk un aplūkoja no abām pusēm. — Kas noticis manai rokai?

— Man šķiet, ka tai nav nekādas vainas, — teica Dallass. — 'Vai negribi ieraut?

— Tas nelīdzēs. Es nupat satiku sevi ar asiņainu, apsaitētu roku un pat nevaru pateikt, kā tas notika un vai man sāpēja. Tu saproti, ko tas nozīmē?

— Jū-u. Tev jāiedzer pāris malciņu.

— Lai ko domā tu un tavs drauģelis no dzelzs laikmeta, alkohols neatrisinās visas problēmas. Tātad es esmu kaut kas unikāls dabā. Es esmu sadomazohists. Visi pārējie, nožēlojami netīreļi, aprobežojas ar to, ka ir mazohisti attiecībā pret sevi vai sadisti attiecībā pret citiem. Turpretī es gūstu mazohistisku baudu ar to, ka esmu sadists attiecībā pats pret sevi. Neviens nervu slimnieks nespēj nonākt tādā stāvoklī. — Viņš nodrebēja. — Laikam vajadzēs iedzert.

— Pudele ir tepat.

Dzēriens bija lēta viskija tirgus šķirne, kas garšoja pēc skudrskābes un tā apsvilināja Bārnijam barības

vadu, ka viņam izgāja no prāta laika paradoksi un paša sadomazohistiskās tieksmes.

— Nu, Dailas, aizlec un paskaties, jā? — viņš sacīji. — Aizlec uz 1006. gada martu un uzzini, vai indiāņi jau ir rādījušies. Ja Otars teiks, ka vēl nav rādījušies, aizlec nedēļu uz priekšu un tā tik ilgi, kamēr ieraugi viņus, un tad ziņo man.

Bārnijs pakāpās nost, platforma uz mirkli nozuda un atkal nolaidās zālē dažas pēdas tālāk. Dallass nolēca zemē un nāca šurp, vilkdams delnu pār melnajiem bārdas rugājiem.

— Profītis uzskata, ka mēs esam bijuši prom apmēram desmit stundas, — Dallass teica. — Tas nozīmē virsstundas …

— Lai nu paliek! Ko tu uzzināji?

— Viņi ir uzcēluši sienu, un ir iznācis kaut kas līdzīgs fortam filmā par indiāņiem. Marta sākumā viss bija mierīgi, bet mūsu pēdējās apstāšanās laikā, divdesmit pirmajā, viņi pamanīja divas ādas laiveles,

— Arī nav slikti. Tad kustēsimies. Pasaki profītim, lai pārceļ visu uzņemšanas grupu uz divdesmit otro martu. Vai viss ir kārtībā? Vai visi ir te?

— Betija pārbaudīja pavadzīmes un saka, ka viss esot kārtībā. Mēs ar Teksu izsaucām visus. Visi ir saskaitīti un sēž vagoniņos, izņemot, protams, šoferus.

— Kāds martā laiks?

— Saulains, bet pavēss.

— Pasaki to ļaudīm, lai saģērbjas siltāk. Es negribu, ka visa grupa saķer iesnas.

Bārnijs aizgāja uz savu vagoniņu un paņēma mēteli un cimdus. Kad viņš atgriezās pie priekšējās mašīnas, pārcelšana bija sākusies. Viņš nokļuva 1006. gada pavasarī. Bija lielisks ziemeļu pavasaris. Vājā saules gaisma nespēja sasildīt gaisu, un ieplakās un baļķu sienas ziemeļu pusē ielejā gulēja sniegs. Apmetne patiesi atgādināja fortu vienā no «vesterniem». Bārnijs deva zīmi pikapa šoferim, kas tikko bija ieradies ar laika platformu.

— Vai aizvedīsi mani pie viņiem? — Bārnijs lūdza.

— Nākamā pietura — Apašu forts, — šoferis atbildēja.

Vairāki vikingi jau kāpa uzkalnā, kur saradas aizvien vairāk uzņemšanas grupas mašīnu; pikaps pabrauca viņiem garām un apstājās pie šauras ieejas, kur no sienas bija izvilkts baļķis. Kad pikaps nobremzēja, no spraugas izlīda Otars.

— Te mēs iztaisīsim vārtus, — teica viņam Bārnijs. — Lielus dubultvārtus ar baļķi aizšaujamā vietā.