Fantastiskā sāga

— Nebūs labi. Pārāk plati, pārāk viegli ielauzties. Re, kā jālien iekšā.

— Tu neesi redzējis labas filmas …

Bārnijs aprāvās, ieraugot Slaitiju, kas izlīda pa spraugu aiz Otara. Slaitijai bija mugurā ne visai tīra kleita, uz pleciem bija uzmesta Kanādas aļņa āda. Viņa nebija uzkrāsojusies un turēja rokās bērnu.

— Ko tu te dari? — Bārnijs īdzīgi noprasīja, juzdams, ka vienai dienai pārsteigumu būtu tā kā par daudz.

— Es kādu laiku nodzīvoju te, — viņa teica un iebāza pirkstu mutē mazulim, kas, skaļi šmakstinādams, sāka to zīst.

— Paklausies, mēs nupat kā ieradāmies. No kurienes tad gadījās tas bērns?

— Nudien jokaini, — Slaitija teica un, kā savus vārdus apstiprinot, ieķiķinājās. — Pēc tam, kad mēs pērnvasar bijām sagatavojušies braukt projām, es jutos vagoniņā tik vientuļa, ka nolēmu pastaigāties, ieelpot svaigu gaisu, tu jau zini.

— Nē, nezinu un, liekas, arī negribu zināt. Tu gribi teikt, ka nevis atgriezies kopā ar mums, bet pavadīji visu gadu tepat?

— Tieši tā tas notika, es biju tik pārsteigtā. Izgāju pastaigāties, satiku Otaru, un tu jau zini, kā tas notiek …

— Šoreiz zinu.

— Un es nepaguvu apjēgt, kas noticis, kad visi jau bija projām. Es tev teikšu, ka biju nobijusies. Es raudāju droši vien vairākas nedējas un kļuvu grūta, jo nebiju paņēmusi līdzi pretapaugļošanās pilulas.

— Tātad tas ir tavējais? — Bārnijs jautāja, rādīdams uz bērnu.

— Jā. Vai viņš nav piemīlīgs? Mēs pat neesam vēl izdomājuši viņam vārdu, bet es viņu saucu par Sno- riju, tāpat kā to rūķīti «Sniegbaltītē», tāpēc ka guļot viņš nepārtraukti krāc. *

— Pasakā nebija tāda rūķīša vārdā Snorijs, — Bārnijs teica, novērtējis situāciju. — Paklausies, Slaitij, braukt atpakaļ un kaut ko grozīt mēs vairs nevaram, es domāju par bērnu un visu pārējo, un tu pati esi vainīga, ka nepaliki vagoniņā.

— Nē, nē, es nevienu nevainoju, — viņa sacīja. — Kad pieradu, izrādījās, ka nav tik traki. Otars visu laiku teica man, ka pavasarī jūs būsiet klāt, un viņam bija taisnība. Man vienīgi gribas kārtīgi paēst. Šausmas, kā šie ļaudis ēd! Man šķiet, ka ziemas lielāko daļu es iztiku no viskija un biskvītiem.

— Šovakar mums būs lielas viesības par godu tev, Otaram… un bērnam. Bifšteks un vīns, viss, kā nākas.

Snorijs sāka brēkt, Slaitija pagrieza viņu un atpogāja uz krūtīm kleitu.

— Es piesēdināšu Cārliju Čangu pie darba, — teica Bārnijs. — Mēs ierādīsim bērnam vietu scenārijā. Sī filma būs pilna ar pārsteigumiem.

Sī piezīme lika Bārnijam atcerēties ievainojumu; viņš paskatījās uz savu labo roku, pabrīnījās, kā un kur viņš varētu būt dabūjis tādu ievainojumu, tad, drošs paliek drošs, iebāza roku kabatā.

17

Šķēps ar akmens uzgali bija izurbies cauri motorlaivas bortam un iedūries segumā.

— Es atstāju to tepat, lai nebūtu jābāž ciet caurumus, — sacīja Tekss. — Vēl daži šķēpi nokrita pavisam tuvu, bet mēs jau braucām prom no krasta.

— Viņi vai nu bija pārsteigti, vai tamlīdzīgi, — teica Bārnijs. — Varbūt viņus nobiedēja motora troksnis.

— Mēs airējām.

— Gan jau bija kāds iemesls. Dorsetas indiāņi ir miermīlīgi ļautiņi, jūs paši redzējāt pagājušo reizi.

— Varbūt viņiem nepatika tas, ka viņu radiniekus sakapāja gabalos, kad viņi pirmo reizi bija ieradušies kā draugi, — ieminējās Dallass. — Šoreiz mēs nerīdām kauties, viņi mūs sagaidīja ar šķēpiem. Ja motors nebūtu iedarbojies uzreiz, mums būtu vajadzējis rīkot bēres uz jūras vai līst iedzimto katlā. Mēs ar Teksu atceļā to pārrunājām un nospriedām, ka par šo misiju mums jāsaņem frontes piemaksa …

— Atzīmējiet to savos dokumentos, vēlāk paskatīsimies, ko tur var darīt, bet tagad nebāzieties virsū man ar tādām blēņām. — Bārnijs mēģināja izvilkt šķēpu, bet tas nepadevās. — Man ir šis tas svarīgāks darāms. Filma ir gandrīz pabeigta, izņemot pilnīgi nepieciešamo un ārkārtīgi svarīgo epizodi — kauju ar indiāņiem. Mums tā jāuzņem, bet būs diezgan grūti uzņemt kauju ar indiāņiem bez indiāņiem. Dažas jūdzes no krasta uz ledus ir divi tūkstoši indiāņu, es sūtu jūs ar gliemežvāku kaklarotām un krellēm nolīgt šos divus tūkstošus, un ko es no jums dabūju? Taisno- šanos.

Bārnija argumenti neietekmēja jokdarus, un Dallass stīvi norādīja uz šķēpu. Pēkšņi gaisu satricināja kara saucieni.

— Atraduši vietu, kur kaukt! — Bārnijs iekliedzās.

— Cik es atceros, tad tā bija tava pavēle, — sacīja Tekss. — Vienīgā vieta, kur viņi ar savu pūšanu netraucēs ļaudis, ir krasts.

Melnā ģērbta procesija, bungām rībot, ar Spaider- menu priekšgalā kāpa lejā uz krastu. Muzikanti nesa instrumentus un saliekamos krēslus un bija- ievīstī- jušies eksotiskās šallēs, briežu un aļņu ādās.

— Izvelciet laivu no ūdens, un iesim prom no šejienes, — teica Bārnijs.

— Es esmu par, — norūca Dallass. — Viņu mēģinājumi ir gatavā cilvēku slepkavošana.

Spaidermens tipināja pa smiltīm uz viņu pusi, spiezdams pie krūtīm tubu; sarkanais deguns asi izcēlā9 bālajā sejā.

— Bārnij, mums nepieciešama zāle mēģinājumiem, — viņš sāka lūgties. — Šis svaigais gaiss nobeigs mūs uz galvošanu. Daži no maniem čaļiem nav rādījuši degunu laukā kur tie gadi.

— Nekas, iztīrīs plaušas.

— Viņiem labāk patīk piekvēpušas.