Fantastiskā sāga

«Asiņainā Mērija» viegli nogāja lejā. Bārnijs paskatījās pulkstenī un iestāstīja sev, ka nav vērts braukt prom un pēc tam atkal atpakaļ; svētdien pulksten trijos no rīta laika vēl būs gana, tāpēc ka filma jānodod pirmdien. Viss būs kārtībā. Spaidermens nozuda kādā kluba nišā; Bārnijs pulksten desmitos piezvanīja profesoram Hjūitam, norunāja jaunu satikšanos trijos un, atgriezies pie sava galda, mēģināja izslēgties, cik nu tas bija iespējams, skanot tūbai, pūšamajiem instrumentiem un ar pastiprinātāju savienotajām bungām. «Asiņainā Mērija» viņam palīdzēja.

Pulksten divos Bārnijs piecēlās un izgāja ieelpot svaigu gaisu, kas nebija piesātināts ar cigarešu dūmiem un nevibrēja no gaudulīgajiem ritmiem. Viņam pat izdevās sarunāt, ka divi taksometri tūlīt pēc trijiem piebrauks pie kluba. Viss gāja kā pa diedziņu.

Ap četriem taksometri apstājās pie paviljona durvīm. Profesors Hjūits staigāja turp un atpakaļ un skatījās pulkstenī.

— Ļoti precīzi, — viņš indīgi noteica.

— Nav nemaz tik slikti, profesor, veco zēn, — Bārnijs teica, uzsizdams viņam pa muguru, tad pagriezās, lai palīdzētu izvilkt no taksometra lielās bungas. Pēc tam viņi, Dūdijam ar trombonu spēlējot «Pulkvedi Bogiju», rindā iesoļoja paviljonā.

— Kas tas par plostu? — ar aizmiglotām acīm lūkodamies uz platformu, jautāja nogurušais Spaidermens.

— Transporta līdzeklis. Kāp vien augšā. Mūsu brauciens ilgs tikai dažas minūtes, to es tev apsolu.

To teikdams, Bārnijs pacēla roku, lai apslēptu viltīgo smaidu.

— Šodienai pietiks, — sacīja Spaidermens, atvilkdams trombonu nost no Dūdija vibrējošajām lūpām.

Dūdijs pūta vēl savas piecas sekundes, kamēr pamanīja, ka trombons vairs neskan.

— Kad sāk, tad nav gala, — paskaidroja Spaidermens.

Hjūits nosprauslājās, kad sēru drānās ģērbtie muzikanti uzkāpa uz laika platformas, tad iegāja kontrol- kabīnē, lai ieslēgtu vremeatronu.

— Vai šī ir uzgaidāmā telpa? — apvaicājās Dūdijs, iegājis profesoram līdzi šaurajā kabīnē.

— Marš, ārā no šejienes, āmurgalva! — profesors uzkliedza. Dūdijs kaut ko nopurpināja un mēģināja paklausīt. Griezdamies viņš ar trombonu aizskāra vairākas elektronu lampas. Divas no tām iedegās un sāka mirgot.

— Ak tu piķis! — Dūdijs noteica un izlaida trombonu no rokām. Tā vara ķermenis nokrita uz kailajiem vadiem, kas veda uz lampām. Pašķīda dzirksteles. Īssavienojums! Gaisma kabīnē nodzisa.

Nepilnā sekundē Bārnijam galva kļuva skaidra. Viņš izvilka muzikantu no kabīnes un kopā ar visiem pārējiem aizdzina uz platformas otru galu.

— Nu, kā ir, profesor? — viņš klusi jautāja, atnācis atpakaļ, taču atbildi nesagaidīja. Viņš vairāk neko netaujāja, tikai skatījās, kā Hjūits noņem aizmugurē vāku un met ārā pa durvīm pārdegušās lampas.

Par atbildi uz jautājumu, vai vremeatrona salabo- šanai nebūs vajadzīgas vismaz divas stundas, saņēmis strupu «jā», Bārnijs atlaida muzikantus.

Svetdien pulksten deviņos no rīta profesors Hjūits atzinās, ka remonts acīmredzot prasīs dienas lielāko daļu, neieskaitot laiku, kas tiks izlietots, lai svētdienā sameklētu Losandželosā jaunas lampas. Bārnijs liekulīgi apgalvoja, ka viņiem galu galā vēl esot daudz laika. Filma galu galā esot jānodod tikai nākamajā rītā.

Vēlu svētdienas vakarā Bārnijs pirmo reizi apsnaudās, taču jau pēc dažām minūtēm satrūcies pamodās un vairs nevarēja iemigt.

Pirmdien pulksten piecos no rīta profesors paziņoja, ka montāža esot pabeigta un viņš kādu stundu pa- gulēšot. Pēc tam viņš došoties meklēt trūkstošās elektronu lampas.

Pulksten deviņos Bārnijs piezvanīja un uzzināja, ka ieradušies revidenti no bankas un gaida viņu. Viņš nokremšļojās un pakāra klausuli.

Deviņos trīsdesmit iezvanījās telefons, un, kad Bārnijs nocēla klausuli, telefoniste paziņoja, ka visa studija apgriezta ar kājām gaisā, meklējot viņu, un ka L.M. personiski jautājis viņai, vai nav zināms, kur atrodams misters Hendriksons. Neatbildējis Bārnijs pakāra klausuli.

Desmitos trīsdesmit viņš saprata, ka stāvoklis ir bezcerīgs. Hjūits nebija nedz atgriezies, nedz arī piezvanījis. Un, ja viņš tagad arī ierastos, tik un tā būtu par vēlu. Filmu nebija iespējams pabeigt notefktajā laikā.

Viss bija pagalam. Viņš bija mēģinājis glābt stāvokli un bija cietis neveiksmi. Uz L.M. kabinetu viņš gāja kā uz nāvi notiesāts, un tā tas arī bija.

Pie L.M. kabineta durvīm viņš apstājās, iedomājās, ka vienīgais glābiņš varētu būt pašnāvība, nosprieda, ka šim nolūkam viņam tomēr pietrūktu drosmes, un vēra vaļā durvis.

16

— Neej tur, — teica kāda balss, kāda roka parāva viņu nost no durvīm, un tās automātiski aizcirtās viņam pašā degungalā.

— Kā jūs iedrošināties! — Bārnijs aizsvilies iekliedzās un pagriezās pret nepazīstamo.

— Es tikai gribēju pasargāt tevi no kļūdas, muļķi tāds, — nepazīstamais atbildēja un plati pasmaidīja, kad Bārnijs atsprāga atpakaļ ar atkārušos žokli un izbolītām acīm.

— Ļoti labs tēlojums, — teica cilvēks. — Varbūt tev vajadzēja spēlēt filmās, nevis uzņemt tās. -

— Tu … es … — Bārnijs dvesa, skatīdamies pats uz sevi savās labākajās ādas biksēs, lidotāja jakā un filmas kārbu padusē.