Fantastiskā sāga

— Jūs acīmredzot uzskatāt mani par laika taksometra šoferi, bet es neesmu pārliecināts, ka tas man patīk. Es sapratu, ka man jānogādā jūs vienpadsmitajā gadsimtā, kur jūs uzņemsiet filmu, un pēc tam jāatved jūs atpakaļ. Taču izrādās, ka man jāšaudās kā atspolei…

— Nomierinieties, profesor, mēs jau esam iznākuši uz finiša taisnes. Jūs domājat, ka es būtu ar mieru zaudēt divas stundas, ja tas nebūtu pilnīgi nepieciešams? Mēs izdarīsim vēl vienu lēcienu laikā, pabeigsim filmu, un tas būs viss. Atliks vienīgi kliegt «urā».

Bārnijs stāvēja pie vārtiem un noraudzījās, kā platforma nozūd pagātnē. Atpakaļ pie pirmatnējās Kanādas mežoņiem, pie sasprēgājušām lūpām un saltiem lietiem. Lai brauc. Viņš pats gribēja uz stundām divām izrauties un šo to nokārtot, bet tas nenozīmēja, ka viņam būtu jāatsakās no izpriecām. Viņš vēl nevarēja justies pilnīgi brīvs, jo filma nebija gatava, taču beigas nebija vairs aiz kalniem un pēc mēnešiem ilgā darba viņš, Bārnijs, jutās noguris. Pirmām kārtām viņš gribēja pasūtīt lepnas pusdienas Ceizena restorānā, vismaz to viņš varēja atļauties. Nebija nekādas nozīmes braukt uz «Piepelējušo alu» agrāk par deviņiem vakarā.

Likās nereāli, ka viņš ir atpakaļ Kalifornijā un divdesmitajā gadsimtā. Radās iespaids, ka notikumi risinās pārāk strauji, visapkārt ir pārāk daudz uzkrītošu krāsu un no izplūdes gāzēm sāka sāpēt galva. Pusdienas ar viskiju sākumā, brendiju beigās un šampanieti pa vidu palīdzēja, un, kad Bārnijs pēc deviņiem izkāpa no taksometra pie kluba, sāpes bija mitējušās. Viņš pat neapvainojās, redzot žultaini zaļās durvis ar sarkaniem galvaskausiem un sakrustotiem kauliem uz tām.

— Sargieties, — nostenēja aizkapa balss, kad Bārnijs atgrūda vaļā durvis. — Sargieties, jo katrs, kas ienāk «Piepelējušajā alā», pats ir atbildīgs par to. Sargieties… — Magnetofona lentā ierakstītā balss aprāvās, kad Bārnijs aizvēra durvis un taustījās lejup pa vāji apgaismotām, ar melnu samtu noklātām kāpnēm. Spīdošu plastmasas kaulu aizkars bija pēdējais šķērslis pie ieejas pašā svētnīcā. Bārnijs nebija te pirmo reizi, dīvainais interjers neatstāja uz viņu ne mazāko iespaidu. Tas nebija atstājis uz viņu iespaidu arī pirmo reizi, kad bija bijis mazliet labāks — vai sliktāks — par spoku namu karnevāla.laikā. Līpinājās zaļas uguntiņas, kaktos karājās gumijas zirnekļu tīkli, bet krēsli bija izveidoti kā gigantiskas suņu sēnes. Viņš bija vienīgais apmeklētājs.

— «Asiņaino Mēriju», — Bārnijs sacīja viesmīlim, kas bija izģērbts par vampīru. — Vai Spaidermens jau ir atnācis?

— Man domāt, ka viņš ir ģērbtuvē, — ērms noburkšķēja caur plastmasas ilkņiem.

— Pasaki viņam, ka viņu grib redzēt Bārnijs Hendriksons no «Climactic».

Spaidermens Spineke bija klāt ātrāk par dzeramo — kārns, uzgubis stāvs melnā apģērbā, milzīgās, tumšās acenēs.

— Ilgi neesam tikušies, vecais, — viņš teica, nolaidis miklos pirkstus pār Bārnija plaukstu. — Kā iet kinobizness? — Viņš atlaidās krēslā.

— Kaut kā velkam dzīvību. Saki man, Spaider, — vai tas taisnība, ka tu esi ieskaņojis dažas filmas?

— Jā, es uzkomponēju mūziku draņķīgam gabalam, kura nosaukums bija «Zaļknābju neprātīgais kratīk- lis», taču es ceru, ka publika to aizmirsīs. Bet kāpēc tu jautā? Vai tiešām tevi interesē nabaga vecais Spaidermens?

— Var gadīties, Spineke, var gadīties. Kā tu domā, vai tu varētu uzrakstīt mūziku kādai filmai un pats ar savu grupu to ieskaņot?

— Viss ir iespējams, vecīt. Bet tas prasa laiku, un mums jau ir saistības.

— Par laiku neraizējies, es visu nokārtošu tā, ka tu neizlaidīsi nevienu uzstāšanos. Es domāju, ka tu pratīsi atrast pareizo muzikālo noformējumu filmai, kuru es pašlaik uzņemu. Tas ir aizraujošs stāsts par vikingiem. Vai esi kādreiz dzirdējis par viņiem?

— Kā tad, ka esmu. Mataini čaļi ar cirvjiem, staigā apkārt un cērt ļaudis gabalos.

— Vispārējos vilcienos jā. Primitīva tauta, stipri cilvēki. Viņiem ir kaut kas līdzīgs kara taurei, un tas uzvedināja mani uz domām. Tikai metālpūšamie instrumenti ar bungām atbilst primitīvajai mežonībai.

— Nav slikti.

— Kā tu domā — vai tiksi galā?

— Nu dabiski.

— Labi. Te būs simtnieks avansam. — Bārnijs izņēma no kabatas portfeja piecas divdesmit dolāru naudas zīmes un nometa uz galda. Spaidermena pirksti aizslīdēja pa melno galdsegu un aprija tās. — Savāc savus puišus un tūlīt nāc uz studiju. Tur es visu izstāstīšu. Pēc stundas būsiet atpakaļ.

Kur vēl viņi pabūs šīs divdesmitā gadsimta stundas laikā, to Bārnijs nepateica.

— Nekas nesanāks. Dūdijs un es gribam drusku izlocīt kaulus, kamēr ap vienpadsmitiem salasīsies pārējie. Pēc tam mēs esam aizņemti līdz pulksten trim naktī. Pirms tam mēs nevaram pazust krūmos.